Pilveru pilskalns

Teritoriālās peripetijas

19 gs vidū Valles un Taurkalnes apkārtnē pastāv 14 pagasti: Taurkalna jeb Mežmuižas, Taurkalna meža muižas, Taurkalna I apakšmeža muižas, Taurkalna II apakšmeža muižas, Taurkalna III apakšmeža muižas, Kalnamuižas, Kannenieku, Kārklu, Krāslanmuižas, jeb Klāsenmuižas, Valles mācītājmuižas, Pētermuižas, "Smīdes muižas, Jaunvalles, Vecvalles pagasti.

19 gs beigās iepriekš minētās administratīvi teritoriālās vienības apvienojas, izveidojot divus pagastus – Valles un Taurkalnes. Pagastu apvienošanās notiek pakāpeniski. Piemēram Mācītājmuižas pagasts Valles pagastam pievienots 1893. gada nogalē, Mežmuižas pagasts 1895. gada sākumā. 1900.gada februārī Valles pagasts tiek apvienots ar Taurkalnes pagastu, paturot Valles pagasta nosaukumu, kurš ietilpst Jaunjelgavas apriņķī.

20 gs 20. gados Valles pagastu iekļauj Bauskas apriņķī, bet 1926. gadā latviskojot vietu nosaukumus, maina arī vairāku pagastu nosaukumus, Valles pagastu pārdēvējot par Taurkalnes pagastu, kas vietējiem ļoti nepaticis. 1935. gadā tā platība bija 235, 6 km2. 1945. gadā pagasta teritorijā izveidoja Taurkalnes, Valles, Gobas un Taursila ciema padomes. 1954. gadā Valles ciemam pievienoja Gobas ciemu. 1956. gadā Valles ciemu likvidēja, kolhoza "Padomju Latvija" teritoriju pievienojot Taurkalnes ciemam, bet kolhoza "Jaunā Gvarde" teritoriju - Birzgales ciemam. 1961. gadā Taurkalnes ciemam pievienota daļa Krastu ciema. Pagastus kā lieku teritoriālo vienību likvidē 1949. gadā, apriņķi kļūst par rajoniem, un Taurkalnes ciemu pievieno jaunizveidotajam Jaunjelgavas rajonam. Pēc septiņiem gadiem arī šo rajonu likvidē, un Taurkalne atkal nokļūst Bauskas rajonā. Vienpadsmit gadus vēlāk to atkal atdala, pievienojot jaunizveidotajam Stučkas rajonam. Tikai 1990. gadā Taurkalnes ciems atgūst Valles pagasta nosaukumu ar piederību pārdēvētajam Aizkraukles rajonam. 2009. gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Vecumnieku novadā. Valles pagasts ir viena no Vecumnieku novada administratīvajām teritorijām tā austrumos. Robežojas ar sava novada Vecumnieku, Stelpes, Bārbeles, Kurmenes pagastiem, Neretas novada Mazzalves pagastu, Jaunjelgavas novada Daudzeses un Sērenes pagastiem, un Ķeguma novada Birzgales pagastu. Pagasta centrs atrodas Vallē.

Apdzīvotās vietas : Krīči, Liepkalni, Mazvalle, Mežmuiža, Penderi, Pētermuiža, Reizeni, Salas, Taurkalne, Tenteni, Valle. Upes : Iecava, Ģirupe, Rūdupīte, Slepkavupīte, Svētupe, Vārnupe, Zirgupīte, Smārde, Sudmaļupīte. Ūdenstilpes: Aklais ezers, Vāveres ezers, Mežmaļu dīķis.

Mežmuiža

Mežmuiža, agrāk arī Taurkalnes muiža, ir ciems Vecumnieku novada Valles pagastā. Izvietojies pagasta dienvidaustrumos Iecavas krastā pie autoceļa V936, 6 km no pagasta centra Valles, 24 km no novada centra Vecumniekiem un 75 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Taurkalnes (Tauerkaln) pusmuižas centru. Pēc oficiāliem datiem tajā vairs dzīvo tikai 16 iedzīvotāji. Mežmuižas agrākie nosaukumi bijuši Neugut, Tauerkaln, F. Tauerkaln, Wilku muiža, Tauerkalne, Taurkalne. No kura laika, sākta saukt tikai par Mežmuižu, nav zināms. Bet cik lasāms no vēstures palikušajiem gabaliņiem , tad Mežmuiža kādreiz bijusi rosīga un darbīga vieta ar savu rūpniecību, lauksaimniecību, mežizstrādi. Bijušas daudzas mājas u. c. , kas viss diemžēl aizgājis nebūtībā. Tālāk sekos manas mammas pierakstītais, ko viņai par Mežmuižu izstāstījis Jānis Sudrabiņš. Mežmuiža ir sena apdzīvota vieta kopš Livonijas laikiem (13 gadsimts). Sevišķi intensīva Mežmuižas attīstība notika Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā. It sevišķi Kurzemes hercoga Jēkaba (1642. gada 16. augusts - 1682. gada 1. janvāris) valdīšanas laikā. Tad tika ierīkotas manufaktūras (atšķirībā no amatnieka darbnīcas manufaktūrai raksturīgs lielāks nodarbināto skaits, darba dalīšana ražošanas procesā, kā arī ražošana tirgum, bet ne pasūtītājam. Tomēr līdzīgi amatnieka darbnīcai arī manufaktūrā galvenais ir roku darbs) - darvas tecinātava, gateris un linu austuve. Ap 10 km no Mežmuižas pašā meža vidū vēl 20 gs 40-jos gados bijušas redzamas riņķveida celtnes pamata atliekas (akmeņu klāsts saistīts ar kaļķu javu). 1701. gadā uzcelts Mežmuižas ērberģis ar akmens un ķieģeļu pamatiem, pie kam senā tagad pazudušā dokumentā bijis rakstīts, ka ķieģeļi vesti jaunbūvei no Vecmuižas ķieģeļnīcas. Pati Mežmuiža atradās pie Kurzemes hercogistes ļoti svarīgiem Rīgas, Bauskas un Lietuvas satiksmes ceļiem. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā tā kļuva par nozīmīgu atbalsta punktu hercogistes ziemeļu-austrumu perifērijā. Mežmuižas ērberģis bijis celts no guļkokiem, siltumizolācijai kalpojuši niedru saišķi iekšsienās nostiprināti ar ķīļiem. Ēkai bija dakstiņu jumts. Tika celtas arī citas guļbūves un saimniecības ēkas. 19 gadsimtā celta akmens mūra klēts ar balti kaļķotām, dekoratīvām logailām. Tanī pat gadsimtā uzcelts arī koka guļbūves krogs un smēde. Mežmuižā vērojamas arī regulāra parka un alejas atliekas. 18 gs Mežmuiža kļūst par kroņa rentes muižu ar lopkopības profilu. Pēdējo rentnieku sauca Mazūdris. Darbojās arī gateris un ūdens dzirnavas. Bijušā muižas kalpu ēka pārveidota par veikalu.

Georgs Mancelis (1593 - 1654)

Viens no ievērojamākiem cilvēkiem, kas dzīvojuši Vallē, ir Georgs Mancelis (1593 - 1654) - vācu tautības latviešu literāts un valodnieks.

Georgs Mancelis bija mācītājs Vallē no 1616. – 1620. gadam. Salīdzinot ar agrākajiem autoriem, G. Mancelis ievērojami uzlaboja feodālo laiku literāro valodu un ortogrāfiju, pirmais sarakstīja sprediķus latviešu valodā un arī vāciski latvisku vārdnīcu. Lai gan autors aizstāv Baltijā pastāvošo feodālo kārtību, vairākos sprediķos, it īpaši latviešu valodā sarakstītajos sprediķos, viņš sniedz spilgtas vēsturiskas ainas no latviešu zemnieku dzīves, parāda viņu negatīvo attieksmi pret baznīcu un muižu. Mancelis ir tulkojis latviski Salamana sakāmvārdus [1637] un Sīraka gudrības grāmatu [1642]. 1631. gadā tiek publicēta viņa sastādīta mācītāja rokasgrāmata Lettisch Vademecum, [Latviešu ceļvedis]. Ar šo darbu Mancelis ne tikai deva jaunu labāku iespēju latviešiem apgūt kristīgo mācību, bet arī ieviesa jaunu latviešu valodas rakstību, ko mēs pazīstam, kā tā saucamo veco druku, t.i. , rakstību ar gotiskajiem burtiem. 1638.gadā ar nosaukumu Lettus [Latvietis] tika publicēta pirmā Manceļa sastādītā vācu – latviešu vārdnīca. Tā ir pirmā latviešu valodas vārdnīca vispār. Šai vārdnīcai ir pielikums : “Latviešu frazeoloģija”, kam savukārt divi pielikumi – “ Desmit sarunas ” un Salamana sakāmo vārdu tulkojums latviešu valodā. Desmit sarunas, kā norāda Aleksejs Apīnis, ir pirmais latviešu “mākslinieciskās prozas iedīglis.” Pats ievērojamākais Manceļa darbs, tomēr neapšaubāmi ir viņa sprediķu grāmata Lettische Lang – gewunschte Postill [Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata]. Tā ir pirmā un divus gadsimtus latviešu vidū visvairāk lasītā sprediķu grāmata, kam popularitātes ziņā nevar līdzināties neviena no vēlāko autoru publicētajām sprediķu grāmatām. Būdams Vallē par mācītāju, Georgs Mancelis novēro un apraksta tādu retu dabas parādību kā zemestrīce. Tiek publicēts Manceļa traktāts “Meditatio theologistoricophysica de terrae motu” (“Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemestrīci”). Mancelis izklāsta ne vien sava laika ortodoksālo demonoloģisko viedokli, ka zemestrīce ir velna uzsūtīta, bet, atsaucoties uz vairāku zinātnieku atzinumiem, dod arī šās dabas parādības cēloņu skaidrojumu tā laika zinātnes līmenī. Aplūkojot zemestrīces teoloģiskā aspektā, Mancelis nonāk pie “pirmkustinātāja”. Dabaszinātnieku paustajiem uzskatiem varētu būt taisnība, bet ticīgajiem cilvēkiem esot jāiet tālāk, jāapskata visu dabas parādību radītājs un pirmcēlonis – Dievs. Mancelis interesējies par dažādu zinātņu sasniegumiem, nav samierinājies tikai ar ortodoksālās baznīcas skaidrojumiem.

Pats ievērojamākais cilvēks , kas dzimis Vallē, ir Alfrēds Amtmanis-Briedītis. (Padomju gados Alfredu pārtaisīja par Alfrēdu)

Alfreds Amtmanis-Briedītis, īstajā vārdā Alfreds Amtmanis (dzimis 1885 . gada 5. augustā Vallē, miris 1966. gada 15. maijā Rīgā) bija latviešu teātra aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs. Bērnību pavadīja Valles "Zvanītāju Bukās ", tēvs bijis Valles luterāņu baznīcas zvaniķis. Brālis Teodors Amtmanis arī vēlāk kļuvis par aktieri. 1903. gadā pirmoreiz kā aktieris uzstājās Rīgas Jaunajā teātrī. Vēlāk darbojās Apollo teātrī un Liepājas teātrī. No 1909. līdz 1912. gadam mācījās Jēkaba Dubura Latvju dramatiskajos kursos. Pirmā pasaules kara laikā vadīja Pēterpils Latviešu teātri. Pētera Stučkas valdības laikā 1919. gadā, kad tika nodibināts Strādnieku teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis bija režisors tā pirmajam iestudējumam (Leona Paegles luga "Augšāmcelšanās "). Kad nodibinājās Latvijas Nacionālais teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis kļuva par vienu no redzamākajiem šā teātra aktieriem un režisoriem (izņemot periodu no 1921. līdz 1924. gadam, kad viņš darbojās Dailes teātrī). No 1926. līdz 1939. gadam bija precējies ar aktrisi Antu Klints. Pēc Otrā pasaules kara Amtmanis-Briedītis turpināja darboties šajā teātrī (kas tika pārsaukts par LPSR Valsts Drāmas teātri), un no 1944. līdz 1966. gadam bija tā galvenais režisors. Kā aktieris A. Amtmanis-Briedītis bijis spilgts raksturotājs ar plašu vērienu, un tēlojis ļoti atšķirīgas lomas - Induli , Uldi un Jāzepu (Raiņa "Indulis un Ārija", 1912; "Pūt, vējiņi", 1914; "Jāzeps un viņa brāļi", 1920), Joski un Dūdaru (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1923, 1935) , Atvasaru (A. Griguļa "Māls un porcelāns", 1947) . Pirmais lielākais A. Amtmaņa-Briedīša režijas panākums bija A. Ostrovska "Belugina precības" (1913) . A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumos laikmeta sociālā dzīve atklāta spraigā darbībā, spilgtos, emocionālos un psiholoģiski bagātos tēlos. Daudzi A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumi Nacionālajā (padomju laikā-Drāmas) teātri pieskaitāmi pie latviešu teātra labākajiem sasniegumiem, t.sk. V. Lāča "Zvejnieka dēls" (1949), A. Upīša "Zaļā zeme" (1950), P. Rozīša "Ceplis" (1953), R. Blaumaņa "Ļaunais gars"(1953) un "Skroderdienas Silmačos"(1955). Viņš bija izcils aktiermākslas jomā, taču viņa darbību apēno aktīvā sadarbošanās ar padomju režīmu, par ko tikpat kā nemaz nerunā. Brāļu Amtmaņu dzimtajās mājās " Zvanītāju Bukās " Vallē ir izveidots muzejs. To atklāja 1985. gadā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā un ekspozīcija stāsta par A. Amtmaņa-Briedīša un T. Amtmaņa devumu latviešu teātra attīstībā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām.

Šeit dzimuši un jaunībā dzīvojuši aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis (1885 - 1966) un viņa brālis arī aktieris un režisors Teodors Amtmanis (1883 - 1938). Oriģinālā "Zvanītāju Buku" dzīvojamā ēka celta 20. gs. 20. gados. Par ,, Zvanītāju Bukām ’’ saimniecība nosaukta tādēļ , ka visi Amtmaņi, kas šeit dzīvojuši vairākās paaudzēs, strādājuši par zvaniķiem Valles baznīcā, bet mājas pagalmā no meža bieži ienākuši stirnu buciņi. 70.gados aktrise Lidija Freimane iestājas par ēkas atjaunošanu un muzeja izveidi. Muzejs atklāts 1985. gada 5. augustā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā. Pastāvīgā ekspozīcija muzejā iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā.

Ģimenes istaba / Alfreda Amtmaņa Briedīša radošo darbu istaba / A. Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureātu istaba / Izstāžu zāle, kur papildus esošajām ekspozīcijām skatāmas mākslas, lietišķās mākslas izstādes.

Kontakti : „Zvanītāju Bukas” Aktieru Amtmaņu muzejs, Valles pagasts, Vecumnieku novads, LV - 5106

e-pasts: amtmanu.muzejs@vecumnieki.lv

Muzeja vadītāja : Dace-Anna Zvaigzne / Tālrunis: 26608478, 65152894 /

e-pasts: dace-anna@inbox.lv

Darba laiks: No 09:00 - 17:00 / Muzejs atvērts apmeklētājiem : No 1.maija līdz 1.novembrim katru dienu (izņemot pirmdienas un otrdienas) No 1. novembra - 1. maijam : ekskursijas muzejā un telpu noma pēc iepriekšēja pieteikuma / pa telefonu : 26608478

Poļu–zviedru karš (1600-1629/1635)

Poļu-zviedru karš 1600. g. izcēlās pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja Kurzemes piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Polijas-Lietuvas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi - bads un sērgas. Kurzemes hercogi - gan Frīdrihs, gan Vilhelms - godīgi pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Taču tas neglāba hercogisti no postījumiem. Sākot ar 1625. g., hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc Altmarkas (pol. Stary Targ) pamiera noslēgšanas 1629. g. Tikai pamiera pagarināšana 1635. g. Štumsdorfā (pol. Sztumska Wieś) uz 26 gadiem nozīmēja Kurzemei patiesas kara beigas - līdz nākamajam karam 17. gs. vidū.

Interesants fakts un tālāk dokuments no Poļu-zviedru kara laika

Valle tanī laikā bija Kurzemes hercogistē. Kara laikā Kurzemes hercogisti postīja ne tikai zviedru, bet arī tās lēņa kunga Polijas karaļa karaspēks. Sevišķi cieta tās muižas, kas atradās lielceļu tuvumā. Viena no tādām bija Valles muiža, kur 1622. g. janvārī hercoga un lietuviešu pārstāvji veica nodarīto zaudējumu revīziju. Piemēram, Jēkabam Baldonam paņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam - 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu.

Ļoti interesants vēstures fakts ir Valles kauja 1626 . gadā

Valles kauja bija kauja Poļu - zviedru kara (1600 - 1629) laikā starp Zviedrijas un Polijas-Lietuvas karaspēkiem. Tā risinājās Kurzemes un Zemgales hercogistē netālu no Valles muižas (vācu: Wallhof, tagad Valle). Kaujas norise : 1626. gada sākumā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs uzzināja, ka tiek pulcināts liels karaspēks uz dienvidaustrumiem no Valles Lietuvas maršala Jana Staņislava Sapiehas vadībā. Zviedri ar 38 kājnieku un 24 jātnieku rotām devās uz Valli. 7. janvārī Gustavs Ādolfs ar priekšpulkiem - 1000 musketieriem un 2100 jātniekiem - sasniedza Valli. Poļi nebija gaidījuši tik ātru zviedru uzbrukumu un sakārtojās kaujai mežā starp Valles un Šmīdes muižām. Zviedru jātnieki uzbruka Polijas - Lietuvas karavīriem un izdzina viņus no meža, bet zviedru karaspēka somu jātnieki atsvieda atpakaļ uzbrūkošos poļu huzārus. Sapiehas pavēle atkāpties izrādījās novēlota un atkāpšanās pārvērtās bēgšanā. Zviedri nogalināja trīs ceturtdaļas poļu un lietuviešu kājnieku, bet lielākā daļa jātnieku izbēga. Polijas - Lietuvas mēģinājums atgūt zviedru iekaroto Vidzemi bija cietis sakāvi.

Valles valnis

Diemžēl kanalizācijas darbu dēļ, nesen noraka lielu daļu no vaļna. Valni, kas iet no ,,Jaunbruntāliem” (paralēli Valles - Jaunjelgavas ceļam) līdz šim daudzi cilvēki saistīja tieši ar Zviedrijas - Polijas karu, ka tā bijusi aizsargbūve vai kas cits.

Patiesībā - Valles valnis bija

16 . gadsmita beigās Valles muižā izveidota hidrotehniska aizsardzības būve ar augstu aizsargvalni, paceļamiem tiltiem un slūžu sistēmu. Vaļņa fragments, kas senos laikos savienoja Bauskas ceļu ar Valles muižu pāri mākslīgi uzpludinātam ezeram, mūsdienās redzams paralēli Valles – Jaunjelgavas ceļam no ,,Jaunbruntāliem’’ bijušās Valles muižas centra virzienā. Pie pamatnes tas bijis 6 metrus plats. Viena no versijām pauž, ka tieši no šī vaļņa Valle ieguvusi savu nosaukumu. Agrāk uz vaļņa auga liepu rinda, ko pēc nostāstiem stādījuši zviedri, atstājot Zemgali. Turpat pie ,,Jaunbruntālu’’ mājām redzami arī Valles muižas smēdes pamati.

Valles evaņģēliski luteriskā baznīca

Ja esam Vallē, tad noteikti vajag apskatīt Valles evanģēliski luterisko baznīcu.

Pašreizējā Valles baznīcas ēka ir vecākā luterāņu baznīca Vecumnieku novadā. Par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem 1781. - 1785. g. uzcelta mūra baznīca, bez torņa, ar 550 sēdvietām. Pirmais zināmais Valles draudzes mācītājs bijis Henrihs Mollerijs (Henricus Mollerius [1656 – 1616]). 1637. g. baznīcu vizitācijas protokolā minēts, ka ir uzcelta jauna baznīcas ēka, vecās vietā. 1662. g. dievnams pārbūvēts, jo jumts draudējis iebrukt. Ap 1699-1670. gadu uzcelta jauna koka baznīca ar torni un salmu jumtu, kuras altārdaļas logos bijušas vitrāžas ar hercogu Frīdriha Vilhelma un Ferdinanda ģērboņiem. 1701. g. dievnams ieguva jaunu altāri ar gleznu un jaunu kanceli. 1895. gadā , tika uzbūvēts 40 m augstais tornis. 1907. gadā baznīcā tika veikts liels remonts. Baznīca ir halles tipa , ar sašaurinātu poligonālu altārdaļu un piebūvētu sakristeju. 1964.g. draudze bija spiesta atteikties no baznīcas augsto nodokļu dēļ. Par zvaniķi baznīcā strādājis aktieru brāļu Amtmaņu tēvs. 1966. gadā tiek izplēsti soli, izdauzīti logi un durvis, pazūd altārglezna, vēlāk iebrūk jumts. 1976. gadā no baznīcas izvāca pēdējās iekārtas paliekas. 1988. gadā sākas pakāpeniski baznīcas atjaunošanas darbi – tiek salabots jumts, ielikti logi un durvis, ielieta asfalta grīda, ielikts zvans un pagaidu altāris. 1995. gadā uz zvanu torņa uzlikts krusts. 2000. gadā tika sākti baznīcas iekšdarbi. Baznīcas iekšpusē kokdarbus veic Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni. Atjaunotās baznīcas neoromāniskais stils savijas ar mūsdienīgiem akcentiem. Izveidotas masīvas kolonnas un balkona margas, balto solu galus rotā rozetes un palmetes vijumi. Ģirta Baloža un Roberta Vuža gleznotajā altārgleznā attēlota Kristus Debesbraukšanas diena. Kā parafrāze par tautas mākslu veidoti 4 kroņlukturi, kas, līdzīgi Austras kokam, simbolizē koncentrētu pasaules modeli. Pie baznīcas uzstādīts Astras Ratkevičas veidotais keramikas objekts ,,Kardiogramma plus’’, kurā attēloti 4 ticību apļi.

Nacionālie partizāni Taurkalnes pagastā

Pirmā nacionālo partizānu vienība Bauskas apriņķī izveidojās 1944. gada rudenī Taurkalnes pagastā, un turpmākajā laikā nacionālā pretošanās kustība aptvēra visu Bauskas apriņķa teritoriju. Ir grūti novilkt robežu starp nevardarbīgo un bruņoto pretošanos, jo visas apzinātās Bauskas apriņķa/rajona nevardarbīgās pretošanās organizācijas meklēja un arī ieguva ieročus, kā arī dibināja sakarus ar bruņotām partizānu grupām. Dažas organizācijas piedalījušās arī bruņotas cīņas epizodēs. Nacionālā pretošanās kustība Bauskas apriņķī/rajonā no 1944. gada otrās puses līdz 50. gadu vidum bija sadrumstalota, tai nebija kopējas vadības, lai gan bija vērojami mēģinājumi nodibināt savstarpējos sakarus un padarīt šo kustību vienotāku. Bauskas apriņķī cīņai pret nacionālajiem partizāniem 1945. gada vidū izveidoja štābu. To vadīja Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Bauskas apriņķa komitejas 1. sekretārs, un tajā darbojās Bauskas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs un valsts drošības institūciju apriņķa daļas vadība, kā arī Bauskas apriņķa iznīcinātāju bataljona komandieris. Līdzīga vadības struktūra vietējā līmenī bija izveidota katrā Bauskas apriņķa/rajona pagastā. Cīņai pret nacionālo pretošanās kustību 1945. gadā nebija manāmu panākumu. Pirmie rezultāti šajā cīņā tika gūti 1946. gadā, kad mainījās valsts drošības spēku cīņas taktika un galvenais uzsvars tika likts uz operatīvās aģentūras izmantošanu. Tajā pašā laikā ir apzināts apmēram 70 dažāda mēroga un apjoma kaujas operāciju, kurās piedalījās ne vien Bauskas apriņķa/rajona valsts drošības spēki, bet arī kaimiņos esošo apriņķu/rajonu drošības spēki un PSRS VDM iekšējā karaspēka daļas. Atsevišķās operācijās Bauskas apriņķa/rajona dienvidu pagastos piedalījās arī Lietuvas PSR teritorijā esošie valsts drošības spēki. Nacionālo partizānu lielākā aktivitāte bija vērojama 1946.-1948. gadā. Savukārt valsts drošības spēki izšķirošos panākumus cīņā pret nacionālo pretošanos guva līdz 1950.-1951. gadam, kad Bauskas apriņķī/rajonā likvidēja gandrīz visas nacionālo partizānu un pretpadomju grupas. Tomēr atsevišķas valsts drošības spēku operācijas pret nacionālo pretošanās kustību notika vēl pat 1953. un 1954. gadā.

Latviešu nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos

Kur varoņi, tur arī nodevēji . / 1952. gadā ASV dzīvojošo latviešu izdotajā avīzē ,,Latvija Amerikā'' (1952.10.18) bija ievietots V. Lamberga raksts ,,Latviešu nodevēji'', kur uzskaitīti nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos . Raksta autors ir kāds V. Lambergs . Nesaprotu kādā veidā varēja dabūt šīs ziņas no sovjetu okupētās Latvijas . Raksta beigās ir šādas rindas . Nodevēju alga parasti ir nožēlojams gals . Vai nu tos nogalina vājātie, vai maizes devēji, jeb kā bībelē Judass - pakārās paši . Arī šie nodevēji ir nožēlojamie, kurus pavada lāsti un negods . Tie vairs nav latvieši . Šī nodevēju saraksta drūmo noskaņu lai kliedē latviešu virsleitnanta Z. atvadu vārdi saviem karavīriem - partizāniem pēc nāvīga ievainojuma Zalves silā pie Čigānu kalniņa : ,, Man laikam nebūs lemts vairs atgriezties jūsu vidū, bet man ir viegli šobrīd, zinot, ka mūsu cīņa nerims, iekāms mūsu dzimtene nebūs atkal brīva, jeb nebūs vairs neviena, kas rokās spēj turēt ieročus. ” Šie mūsu varoņa vārdi mirstot nodod kādu cīņas pavēli arī latviešu trimdiniekiem rietumos.

Neviena vieta nav iedomājama bez skolas. Tāpēc informācija par Valles skolām.

1874. gada 15. decembrī tika iesvētīta Valles pagasta skola. Tā izmaksāja 10 tūkstošu rubļu ar piederošām ēkām kopā. Ēka būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, 16 ases gara un 8 plata. Ārpuse namam ir dzeltena, pušķota lielceļa pusē ar balkonu. 1878. gada 5. novembrī atklāja otro Valles pagasta skolu - Pētermuižas skolu. Pētermuižas skolā bija 35 skolēni. Skolēnu skaits mazs, jo tajā mācījās vairāk mantīgo bērni. Zēni un meitenes mācījās atsevišķi. Mācīja vācu un krievu valodas. 20. gs. sākumā Vallē pastāvēja trīs skolas : Valles pagasta Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Vasku II pakāpes (6 klases) pamatskola, Taurkalnes skola. 1922. - 23. mācību gadā Valles - Pētermuižas skola kļuva par sešgadīgo skolu. 1925. gadā Valles - Pētermuižas 6 klasīgā pamatskola kļuva par Taurkalnes - Pētermuižas 6 klasīgo pamatskolu. 1925. gadā Taurkalnes (Valles) pagastā bija 4 skolas : Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes - Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Mežvidus II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnmuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola. 1935. gadā Vallē bija 4 skolas : Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnamuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola, Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes II pakāpes (6 klases) pamatskola. 1939. gadā, lai atbrīvotos no vārda ,,muiža” Pētermuižas skola tika nosaukta par Pēternieku skolu, bet ap 1941. gadu to nosauca par Taurkalnes tautskolu. 1964. gada 1. septembris ir liela svētku diena. 194 skolēni un 14 pedagogi uzsāk mācības jaunajā Valles astoņgadīgajā skolā. Tiek likvidēta Vasku skola. 1975. gada. 22. augusts - jaunās skolas pieņemšanas diena. Uzceļot piebūvi skolas ēkai ir iegūtas telpas 9 kabinetiem. Šo dienu var uzskatīt par Valles vidusskolas dienu. 1975. gadā 1.septembrī mācības uzsāk 9. klase (tajā laikā 1. vidusskolas klase) . Valles skolas 100 gadu jubilejā kā piemiņas zīme tika uzstādīts tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens ,,Grāmata”.

Valles pagasts 1. Pasaules karā

1914. gadā 1. pasaules kara virpulī tika ierautas vairāk nekā 30 valstu. 1915. gada pavasarī, nesastopot nopietnu pretestību, Kurzemē un Zemgalē no vairākām pusēm sāka ienākt vācu karaspēks. Pārspīlēties nostāsti par vācu karavīru zvērībām iekarotajos apgabalos bija iemesls, lai Latvijas lielceļi sāktu pildīties ar bēgļu straumēm. Lielais bēgļu skaits apstājās pie Jaunjelgavas un Jēkabpils pārceltuvēm pāri Daugavai, kur cilvēku rinda reizēm veidojās pat 25 km garumā. Pēc veiksmīga uzbrukuma 1915. gada augusta sākumā vācu Ņemanes armija jau aigāja līdz Biržiem (Lietuvā). 19. augustā vācu armijas Austrumu frontes virspavēlnieks feldmaršals Pauls Hidenburgs beidzot piekrita Ņemanes armijas vadības ieteikumam attīstīt uzbrukumu no Bauskas un Biržu rajona Valles un Daudzevas virzienā, kaut arī sākumā viņš bija iecerējis doties Viļņas virzienā. Vadīt šo operāciju uzdeva 5. kavalērijas korpusa komandierim ģenerālim grāfam Egonam fon Šmetovam. Viņš nolēma ar 41. kājnieku divīziju lauzties no Biržiem caur Skaistkalni uz Valli, bet ar 6. kavalērijas divīziju caur Radvilišķiem uz Daudzevu. Savukārt Homeijera brigādei tika pavēlēts sasniegt Valli, veicot ceļu no Bauskas caur Stelpi divās kolonnās. 23. augustā vācieši sāka īstenot Hidenburga plānus. 25. augustā viņu 6. kavalērijas divīzija ieņēma Radvilišķus, bet tālāk netika, jo stāvie Mēmeles krasti Kurmenes pagastā palīdzēja krieviem noturēt aizsardzību. Savukārt vācu 41. kājnieku divīzija viegli sasniedza Skaistkalni. Tomēr krievi sīksti pretojās un noturēja savas pozīcijas līdz tumsai. Naktī uz 26. augustu krievu 37. korpusa pulki atstāja Skaistkalni un atkāpās uz jaunām pozīcijām līnijā Valle-Taurkalne. Aizkraukles novada zeme nonāca tiešā kara darbības joslā. 26. augustā Hidenburgs pavēlēja Ņemanes armijai arī turpmāk segt frontes flangu un pievirzīit kreiso spārnu pie Daugavas. Jaunā kaujas pavēle, kuru saņēma visi Šmetova grupējuma spēki, bija nepārprotama – uz Fridrihštati (Jaunjelgavu) ! Krievi pamazām atstāja Mēmeles kratos ieņemtās pozīcijas un atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Bija gaidāma viņu karaspēka nemitīga vājāšana pa nepārredzamajiem Taurkalnes mežiem posmā starp Mēmeli un Daugavu. Visaktīvāk vācu virspavēlniecības plānus sāka īstenot Šmetova galvenie spēki. Viņi atstāja Skaistkalnes un Radvilišķu rajonu un devās virzienā uz Jaunjelgavu, Valli un Bārbeli. Šmetova grupējuma centrā 41. kājnieku divīzija devās Valles virzienā, bet pie Mežmuižas to sagaidīja nopietna krievu 37. korpusa arjergardu pretestība. Iecavas upes labajā krastā viņi noturējās diezgan ilgi. Apiešanas manervs vāciešiem ieilga, un tikai pievakarē viņu divīzijas labais spārns iznāca krievu kriesajā flangā. Tas piespieda krievus atiet uz savām pozīcijām pie Valles. Bet vakarā Valli sasniedza arī vācu Homeijera brigāde, kura ceļu no Baukas bija veikusi divās dienās. 27. augustā pie Valles kauja beidzās jau agrā pēcpusdienā, jo krievu 37. korpusa arjergardi neizturēja divu vācu vienību uzbrukumu un sāka steigā atkāpties. Dažas kājnieku daļas atkāpās Birzgales virzienā, bet galvenie spēki devās uz Jaunjelgavu. Vācieši turpināja vājāt krievus līdz pat Taurkalnes stacijai un gūstā saņēma simtiem krievu karavīru. Toties krievi atkāpjoties postīja visu, kas vāciešiem var noderēt karā, ieskaitot ceļus un pievedceļus. Tāpēc vāciešiem kādu laiku bija grūtības pārvietot uz priekšu kara tehniku. Tomēr šī karstā cīņu diena vāciešiem bija sekmīga, jo vakarā Forstnera brigāde iznāca Daugavas krastā tikai 5 kilometru attālumā no Jaunjelgavas. 3. septembrī ģenerāļa fon Šmetova vadītais vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu. Liela daļa krievu karaspēka padevās gūstā, pārējie bēga pāri tiltiem uz Daugavas otru krastu. Vācieši ap diviem dienā sasniedza Daugavu. Abus tiltus krievi aizdedzināja un ieņēma jau sagatavotās pozīcijas Daugavas labajā krastā. 1915. gada novembrī abas puses apstājās un sāka veidot ierakumus. Krieviem izdevās noturēt Jēkabpils placdarmu, kas divus gadus ļāva nosegt svarīgo Stukmaņu un Krustpils dzelzceļa mezglus. Krievu - vācu frontē sākās pozīciju karš. Daugava kļuva par frontes līniju, tāpēc pie Daugavas esošie pagasti uz diviem gadiem nokļuva frontes joslā un ļoti cieta no neskaitāmām apšaudēm. (Izmantots Arvīda Kvieša teksts no 2002. gada avīzes ,,Staburags''. Arvīda Kvieša raksts ,,Aizkraukles novads 1. pasaules kara vētrās'' bija 7 turpinājumos).

Pirmā Pasaules kara kapi

Valles pagasta teritorijā pēc Pirmā Pasaules kara palika 3 Pirmā pasaules kara kritušo karavīru Brāļu kapi. Vieni kapi atradās Krīčos - tur kur bija izgāztuve jeb smilšu karjers. Pamazām rokot karjeru, kapi tika iznīcināti. Krīčos bija apglabāti 6 krievu un 18 vācu karavīri. Jāpiezīmē, ka es izmantoju interneta lapu - Русское Общество в Латвии (РОвЛ) (voin.russkie.org.lv/ ), kur daudz precīzāk nekā latviešu informācijas avotos norādīti kritušo skaits. Latviešu informācijā bieži vien ir saskaitīti esošie krusti, bet lieta tāda, ka gadu gaitā vairāki krusti ir pazuduši. Otri Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi atrodas Vasku kapu teritorijā. Tur apglabāti 48 krievu karavīri (11 zināmi) un 80 vācu karavīri. 2016. gada vasarā 10 vācu karavīri attīrīja kapu teritoriju, noraka lieko zemi un notīrīja krustus. Centrā novietoja bērzu krustu, ko kā tradīciju piekopa gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tagad kapi izskatās kā jauni. Atzīmēšu vācu pedantiskumu, jo blakus tika apglabāti arī viņu pretinieki - krievu karavīri. Krusti ir atlieti no ļoti stipra betona, ir ļoti labi saglabājušies. Tajos skaidri redzami visi ieraksti. Trešie ir Reizenu Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi.

Reizeni - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Reizeni. Valles - Taurkalnes ceļa labajā pusē aiz Reizenu mājām atrodas Pirmā pasaules karā kritušo karavīru Brāļu kapi, datējami ar 1915. - 1916. gadu. Kapus ieskauj zemes valnis apaudzis ar sūnām, pie ieejas betonā mūris. Kapos uzstādīts granīta piemineklis un četras betona plāksnes ar kritušo vārdiem. Kapi atrodas mežā, blakus izcirtumam. 1940. gadā šeit uzstādīts granīta piemineklis un četras betona plāksnes ar kritušo vārdiem. Kapus norobežo 80 cm augsts zemes valnis ar akmens mūri, kura vidū kalti dzelzs vārtiņi. Šeit ir apglabāti 34 krievu karavīri un 18 vācu karavīri.

Strēlnieks no Valles pagasta Andrejs Stūris

Izrādās, ka starp pirmajiem trīs kritušajiem karavīriem, kurus apglabāja Rīgas Brāļu kapos 1915. gada 15. oktobrī, ir Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris. Lūk kas rakstīts žurnālā ,,Ievas stāsti” (2015. g. Nr. 3) . Guntas Šēnbergas rakstā ,,Brāļu kapi” : ,,Lai gan kapu ansambli svinīgi atklāja 1936. gada novembrī, tad tie tikai bija ieguvuši veidolu, kādu to pazīstam šodien - ar Kārļa Zāles monumentālajām skulptūrām. Bet pirmie karavīri Rīgas Brāļu kapos guldīti pirms simt gadiem - 1915. gada 15. oktobrī. Rīgas pievārtē stāvēja Vācijas armija, un tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos. Pirmais uz fronti Tīreļpurvā 9. oktobra vakarā kājām devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. Jau pēc dažām dienām - 12. oktobrī - bija pirmie kritušie : Rīgas sīkpilsonis Jēkabs Voldemārs Timma, Jaunjelgavas apriņķa Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris un lietuvietis Jons Gavens no Zarasu apriņķa Popelānu pagasta. Lai gan bēru diena 15. oktobris bija darbdiena, kritušos karavīrus no Rīgas Latviešu biedrības nama pavadīja ļaužu tūkstoši - gan rīdzinieki, gan bēgļi no Kurzemes un Latgales. Kritušie bija guldīti baltos šķirstos biedrības zālē ,,starp lauru kokiem”, skanēja Šopēna sēru maršs, zirgu vilktie katafalki izskatījās tik grezni kā karietes ... Bēru gājiena laikā ļaudis no namu logiem uz šķirstiem kaisīja ziedus, un kapu kopiņas karavīriem atvēlētajā kāpā priežu ielokā Ķeizarmežā burtiski slīga puķēs un vainagos ... ” Wikipēdijā ( adrese - http://lv.wikipedia.org/wiki/Andrejs_Stūris ) ir ievietots raksts par Andreju Stūri. Andrejs Stūris (1895 - 1915) bija latviešu strēlnieks, viens no trīs pirmajiem kritušajiem strēlniekiem un pirmajiem, kas tika apglabāti Rīgas Brāļu kapos. Andrejs Stūris dzimis Valles pagastā zemnieku ģimenē. 1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sasniedzot Krievijas impēriju, ar vācu armijas ienākšanu Kurzemē, dodas bēgļu gaitās uz Rīgu. Jau neilgi pēc 1915. gada augusta sākumā uzsāktās strēlnieku bataljonu formēšanas, 19. augustā, Stūris tajos piesakās kā brīvprātīgais un tiek nosūtīts uz apmācībām Mīlgrāvī, Cīzes kuģu būvētavā. Tur Stūri ieskaita 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotā, ko komandē virsleitnants Dardzāns. 18. oktobra vakarā, nepilnus divus mēnešus vēlāk, Stūris līdz ar visu 3. rotu tiek nosūtīts uz fronti, sākotnēji ar mērķi likvidēs frontes pārrāvumu pie Olaines, taču tā kā situāciju izdodas stabilizēt bez latviešu strēlnieku iesaistes, 3. rota līdz ar 2. rotu novietojas Kraslovsku māju pozīcijās Tīreļpurvā. Rota gūst ugunskristības 1915. gada 25. oktobrī, vācu spēki trīsreiz uzbrūk ierakumiem, taču tiek sekmīgi atvairīti un cieš ievērojamus zaudējumus; pirmie trīs kritušie ir arī latviešu pusē. Šajā pirmajā latviešu strēlnieku kaujā 1915. gada 25. oktobrī krīt strēlnieks Andrejs Stūris. Stūra, un pārējo pirmo kritušo - Jēkaba Voldemāra Timmas un Jāņa Gavenas - izvadīšana tiek izsludināta Rīgas latviešu presē un izvēršas par plašu tautas manifestāciju no Latviešu biedrības nama līdz Meža kapiem, kur priežu mežā Stūri un viņa cīņu biedrus gulda zemes klēpī. Vēlāk, pievienojoties jauniem kritušajiem, tur izveidojas Rīgas Brāļu kapi. Pēc nāves Stūri apbalvo ar IV šķiras Svētā Jura krustu un paaugstina par jefreitoru.

Lāčplēša kara ordeņa kavalieris no Valles pagasta Alfrēds Celmiņš

LKOK nr. 3/801

Celmiņš , Alfrēds Andreja dēls. Apbalvots par sakaru nodibināšanu 1919. g. 20. novembrī starp kaujas centrāli un kaujas grupas komandieri. Ordenis piešķirts 1921. gadā. Latgales artilērijas pulka dižkareivis. Dzimis 1890. g. 30. septembrī Valles pagasta lauksaimnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. rudenī 185. kājnieku rezerves pulkā. Pēc mācību komandas beigšanas iedalīts Nižegorodas pulkā un piedalījies kaujās. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķ. 1916. g. jūn. pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem. Rezerves latviešu strēlnieku pulkā beidzis sakarnieku mācību komandu. 1917. g. sākumā ieskaitīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un Ikšķiles. Frontes sabrukuma laikā kopā ar pulku pārcelts uz Petrogradu, kur beidzis telefonistu kursus. 1918. g. vasarā atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 15. jūlijā Jaunjelgavā, dienējis vietējā komandantūrā, pēc tam Latgales artilērijas pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli, vecākais telefonistu instruktors. 1919. gada 3. novembrī kaujā pret bermontiešiem zem spēcīgas uguns klajā laukā Celmiņš izvilka telefona līniju starp kaujas centrāli Apiņu mežsargmājās un kaujas grupas priekšnieku Ķīšu mājās, tā dodot iespēju saskaņot artilērijas un kājnieku darbību, kas sekmēja ienaidnieka sakaušanu. Atvaļināts 1920. g. 30. sept. Jaunsaimnieks Taurkalnes pagasta ,,Celmiņos”. 2. pasaules kara laikā aizsargu organizācijas biedrs. 1944. g. 28. sept. ,,Smerša" apcietināts. 8. Baltijas frontes kara tribunāls 1945. g. 3.-4. febr. notiesāja Celmiņu uz 15 gadiem (KPFSR KK 58-la) labošanas darbu nometnēs un uz 5 gadiem bez tiesībām atgriezies. 1956. g. PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija sodu samazināja līdz 12 gadiem, A. Celmiņš atgriezies Latvijā. Miris 1959. gadā Vallē, kur arī apbedīts.

Otrā Pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Netālu aiz mājām ,,Liepkalni'' atrodas Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi (1941. - 1945.) . Padomju ,,atbrīvotājiem” otrreiz ,,atbrīvojot” Latviju bija tāda ieraža (vai pavēle no augšas) gandrīz katrā apdzīvotā vietā apglabāt kritušos karavīrus. Galvenais, ka tanīs vietās lielākoties nebija ne notikušas kaujas, ne mazākas citas kara cīņas. Tos kritušos karavīrus saveda nezin no kurienes, lai kā sacīt atstātu augsni nākamajiem padomju varas ,,varoņdarbiem”. Protams kritušajiem karavīriem ar to nav nekāda sakara, lai viņi dus mierīgi. Bet stipri šaubos - ja iztaisītu DNS analīzes, ka tur tiešām apglabāti visi tie karavīri, kuru vārdi uzrakstīti uz plāksnītēm. Un vēl atcerēsimies padomju kara vešanas taktiku - cilvēki bija tikai lielgabalgaļa, tādēļ arī kritušo skaits padomju armijā bija milzīgs. Brāļu kapos apglabāti kopā 115 padomju karavīri, no tiem 103 zināmi un 12 nezināmi. Ja vēlaties gūt pilnīgu informāciju par Valles pagasta Brāļu kapiem , tad atveriet interneta lapu, kuras adrese ir - http://voin.russkie.org.lv/liepkalni.php#top .

Nozīmīgs dabas objekts Valles pagastā ir - SERŽU TĪRELIS

Aizsardzības kategorija : dabas liegums , Natura 2000 teritorija

Administratīvais iedalījums : Valles pagasts

Platība : 151 ha

Dibināšanas gads : 1977

Dabas vērtības :

Nozīmīga vieta purvainu mežu aizsardzībai, kas ir prioritārs Eiropas nozīmes biotops. Teritorijā sastopamas tādas īpaši aizsargājamo augu sugas kā – stāvlapu dzegužpirkstīte un plankumainā dzegužpirkstīte, kā arī vairākas ES Putnu direktīvas sugas, piemēram, melnais stārķis, bikšaimais apodziņš, melnā dzilna, zivju ērglis. Interesants fakts par Seržu tīreli ir - agrāk Latvijā un daudz kur citur pasaulē - vēl aizvien kokus mēdz vairāk vērtēt pēc vecuma nevis pēc izmēriem. Taču ir pierādījies, ka neskaitāmu gidu lepni un autoritatīvi pasludinātais dižkoka vecums ir mīts. Koka vecumu pēc tā izmēriem nevar noteikt pat aptuveni, jo atsevišķu koku augšanas apstākļi un dažādas nejaušības nosaka to, ka vienāda vecuma koku izmēri var atšķirties vairākkārt. Apliecinājums koka izmēra un vecuma savstarpējai neatbilstībai ir Latvijā apzinātās vecākās priedes. Līdz nesenam laikam vecākā apzinātā priede Latvijā bija Zauskas priede, kura bija sasniegusi 370 gadu vecumu. Zauskas priede joprojām ir resnākā mērītā priede Latvijā, tās apkārtmērs sasniedza 4,63 metrus. Taču 2003. gadā ornitologs Māris Strazds apzināja 470 gadus vecu priedi Seržu tīrelī Aizkraukles rajona Valles pagastā - šī koka apkārtmērs ir 117 centimetri un augstums 16 metri.

Krūzes līcis

,,Makšķernieku paradīze” ir lauku tūrisma atpūtas komplekss, kurš izvietojies Aizkraukles rajona pašā dienvidrietumu stūrī netālu no Valles. Kompleksa pamatā ir mākslīgi izveidots dīķis. Tas atrodas uz privātas zemes, tā platība 11 ha, vidējais dziļums 1,5 m, bet ir arī līdz 11 metriem dziļas bedres. Zivis - līdakas, sami, asari, līņi, karūsas, karpas, zandarti, raudas. To krājumi regulāri tiek atjaunoti. ,,Makšķernieku paradīz ” orientēta galvenokārt uz makšķernieku auditoriju, visapkārt dīķim ir iekārtotas ērtas makšķerēšanas vietas. Zivju bagātība ir liela, pareizi rīkojoties un izmantojot iebarošanu, bez loma te ir grūti palikt. Pie tam dīķa krasta līnija, kura ir aptuveni 1,2 km gara, ļauj te ērti izvietot 50 - 60 makšķerēšanas vietas, kas var noderēt dažādos makšķernieku pasākumos un sacensībās. Komplekss ir piemērots ne tikai makšķerniekiem. Mājiņas, kurās ērti pārnakšņot, banketzāle 45 viesiem, sporta un rotaļu laukumi, pirts un speciālā SPA vanna, kas atrodas zem klajas debess, paver plašas iespējas arī citām aktivitātēm. Tas viss ļauj šeit ērti pavadīt nedēļas nogales ar ģimeni vai arī organizēt dažādus kolektīvus pasākumus pie ūdens. Latvijā viens no nedaudzajiem lauku tūrisma kompleksiem, kur tik lielā mērā pārdomāts par pakalpojumu sniegšanu invalīdiem. Kompleksā ir 7 mājiņas, kuras spēj nodrošināt nakšņošanu 40 - 50 viesiem vienlaicīgi. Viesu mājas 2 stāvā piedāvā luksus numuriņus. Visi jautājumi pa tel. 29174814.

2 - vēsture - Valles krājaizdevumu sabiedrība (1924-1928)

Dibināta 1924. gadā no vietējiem zemturiem un atrodas Taurkalnes pagastā. Pašlaik sabiedrībā skaitās 349 biedri. Sabiedrība darbojas savā namā, kas celts 1927. g., apvienojoties ar Valles lauksaimnieku un Valles savstarpējo uguns apdrošināšanās biedrībām, uz bij. Valles muižas vergu laikos būvētās kungu mājas I. stāva pamatiem. Namam plaša kulturēla nozīme pagastā: tajā ierīkota zāle izrīkojumiem, sapulcēm un lasītava. Nams atrodas pagasta centrā, nelielā atstatumā no pagastnama. Pagājušais darbības gads, neskatoties uz nama būves un citiem izdevumiem, deva tīru atlikumu Ls 2837,27. S-bas valde darbojas sestdienās no pīkst. 14 - 18. Biedru papildatbildības summa Ls 275.200. Biedru skaits - 340. Bilance uz 1928. g. 1. septembri: Ls 132.071,91.

17 - vēsture - Prezidents K. Ulmanis Vallē 1934. gadā

Kārlis Ulmanis Vallē viesojās 1934. gada pavasarī . Kārlis Ulmanis atbrauca bez pavadoņiem - ar vilcienu līdz Gobas stacijai , kur viņu sagaidīja māju ,, Bajāru ” saimnieks un aizveda uz savām mājām . ,, Bajāros ” bija sapulcējušies arī citu pagastu vadītāji . Pēc kopējām pusdienām prezidents Ulmanis apstaigāja ,, Bajāru ” saimniecību , apskatīja tehniku un ieteica vairāk to izmantot . Prezidents apsolīja , ka nauda tehnikas iegādei būs - nodibināta Zemes banka , un tā veicinās lauksaimniecības mehanizāciju . Saimniecei prezidents jautājis , vai saimnieks nelieto alkoholu . Ja tā , tad pašai saimniecei , izdarot lielākus pirkumus , jābraucot līdzi . Vallietis Murevskis jautājis , kāpēc 15. maijā bija vajadzīgs valsts apvērsums . Kārlis Ulmanis atbildējis , ka ar demokrātiju mēs esam nonākuši tik tālu , ka nevienu labu likumu nevar pieņemt . Prezidentu interesēja arī apkārtējo saimniecību stāvoklis . Viņš uzsvēra , ka jāpievērš uzmanība piensaimniecībai un graudkopībai , ciltsdarbam ar šķirnes lopiem . Nofotografējies ar Taurkalnes pagasta sabiedrības aktīvistiem un nedaudz atpūties , Kārlis Ulmanis devās uz biedrības namu tikties ar Valles pagasta iedzīvotājiem . ( No ,, Veldru ” saimnieka Arnolda Ivanovska atmiņām / Kārļa Ivanovska foto ). Cilvēki, kas atpazīti fotogrāfijā : 1. rindā no kreisās Ādolfs Āboliņš, Arvīds Strautnieks - Taurkalnes pagasta vecākais, Kārlis Ulmanis, Bajārs ar sievu no ,,Bajāriem'', neatpazīstams. 2. rindā no kreisās Murevskis (bet kurš, jo bija 3 mājas, kur dzīvoja cilvēki ar uzvārdu Murevskis), Vinovskis (kurš, jo bija 2 mājas, kur dzīvoja cilvēki ar uzvārdu Murevskis), Burtnieku saimnieks (?), Strautniece (kura ?), nepazīstams, Ziedoņu saimnieks (?), Voldemārs Spura. 3. rindā no kreisās nepazīstams, nepazīstams, Helēna Ivanovska, Tenīsu Krūmiņu saimnieks (?), Valdis Bajārs.

21 - vēsture - Bijušais Valles pagastnams

Valle nav bagāta ar vēsturiskām ēkām. Bet ar tām, kas bija vai vēl ir, vietējā vara rīkojas slikti. Neuzliekot jumtu, ļāva sabrukt Valles mācītājmuižai, kas agrāk skaitījās vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tāds pats liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo vietējas nozīmes arhitektūras objektu - bijušo Valles pagastnamu. Tā bija 19. gadsimta pirmās puses Latvijas lauku centriem raksturīga koka ēka. Būvapjoms - gari izstiepts, galvenā fasāde ceļa pusē, bija divas ieejas ar kāpnēm un lieveņiem. 1. Brīvvalsts laikā tur bija pagastnams, pēc 2. Pasaules kara tajā ēkā atradās gan Ciema padome, gan slimnīca, bibliotēka. Tagad no nama ir palikusi viena trešdaļa, kas nedod nekādu priekšstatu par bijušo ēku. Tas bija pēdējais svarīgais vēsturisks koka nams Vallē, kas bija vēl saglabājies. Nu arī tā vairs nav. Visur Eiropā lepojas ar koka arhitektūru, bet Vallē viss nolaists, sagruvis. Kauns par vietējo varu, kas nerūpējas par savu vēsturi !

24 - vēsture - Ziedotāji no Taurkalnes (Valles) pagasta Uzvaras laukuma iekārtošanai 1937. gadā

Latvijas Kareivis 1937. gada 20. februārī bija publicēta Kārļa Ulmaņa pateicība ziedotājiem , kā arī saraksts ar ziedotāju vārdiem un ziedotām naudas summām . Tagadējā Uzvaras parka vietā , kur slejas okupantu pirksts , Kārlis Ulmanis plānoja, ka Uzvaras laukumā (tā toreiz sauca to vietu, par godu uzvarai pār bermontiešiem) tiks izveidots monumentāls stadions, kas simbolizētu valsts varenību un savos apmēros (25 000 sēdvietu) būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam, kurā norisinājās 1936. gada Vasaras Olimpiskās spēles. Vēl bija ieplānots velodroms, sporta halle ar ietilpību 10 000 cilvēkiem, kā arī osta Āgenskalna līcī. Celtniecībai bija savākti tautas ziedojumi 3 miljonu latu apmērā un sākti darbi pie parka iekārtošanas, taču Otrais pasaules karš pārtrauca šos vērienīgos plānus .

10 - Valles mācītājmuiža ( tagad sabrukusi un nopostīta )

Internetā arī ir šis attēls , bet maza lieluma un ar uzrakstu virsū ,, vieta " . Tā kā šinī blogā būs īstā bilde virtuālajiem vēstures cienītājiem . Valles mācītājmuiža celta 18. gadsimta beigās kā guļbūve un ir raksturīgs tā laika būvmākslas paraugs . 1930.gados ēka apšūta ar dēļiem . Laika gaitā tās plānojums mainījies , īpaši pēc 1964. gada , kad tika likvidēta luterāņu draudze. 1959. gadā mācītāja mājā ierīkota Valles lauku slimnīca . Nostāsts par mācītājmuižas dzīvojamo ēku : Valles pagasta mācītājmuižas dzīvojamā ēka esot uztaisīta uz veciem kapiem . Vienu vakaru mācītājmuižas istabā atradušies divi cilvēki pie lampas gaismas , durvis uz otru istabu bijušas vaļā . Tie divi cilvēki nu redz , ka gar vaļējām durvīm viens paiet garām , tāds kā cilvēks , gājuši skatīties , bet it nekā nav atraduši . Citu vakaru atkal dzirdams bijis blakus istabā liels troksnis , it kā kaut kas smags kristu uz grīdas , iet skatīties , bet it nekā neatrod . (LFK 1022,56.)

16 - Vieglatlēts P. Kairo ar olimpisko lāpu 1980. gads

Vallietis Pēteris Kairo (dzimis 1954.) ir pirmais latvietis , kurš piedalījās Olimpiskās lāpas stafetē . Viņš nesa olimpisko uguni pirms Maskavas Olimpiskajām spēlēm 1980. gadā . Pēteris 1970 gadu otrajā pusē un 1980 gadu pirmajā pusē bija labākais Latvijas garo distanču skrējējs . Viņam joprojām ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijā maratona skriešanā , kā arī 3 rezultāts 10 000 m skriešanā . Īpašā statistikā , kur apkopoti maratonskriešanas rezultāti Latvijā vīriešiem pa gadiem , Pēterim Kairo joprojām ir labākais rezultāts 25. gadu vecumā .

17 - Valles vidusskolas 6. un 9. klases Salaspils memoriālā 1975/76 mācību gads

Priekšā sēž Jānis Zālmanis . 2 rindā no kreisās - Guntars Mente , Ritvars Brugemanis , Edgars Elksnis , Alfrēds Kvedaravicus , Edgars Samas , Aivars Labanovičas ( 9. klase ) . Tālāk mēs no 6. klases - Andis Zommers , Andris Piperaitis , Uģis Iskrovs . 3. un 4. rindā visus neatceros . Atceros no kreisās - Kitija Brinks , tobrīd 9. klases audzinātāja Ilga Iskrova , Sarmīte Pabērza , Sarmīte Bankova , tālāk to meiteni nezinu , tālāk ar gaišiem matiem bizēs Sarma no mūsu 6. klases ( uzvārdu neatceros ) , nezinu , Senjorita no mūsu 6. klases ( uzvārdu neatceros ) , Daina Venclova , Silva Bērenfelde , vīrietis ( kaut kāds Otrā pasaules kara veterāns ) , Mudīte Daugaviete , mūsu klases audzinātāja Biruta Seile , Aija Rāviņa , tālāk neatceros vārdus , bet priekšpēdējā stāv Anda Martinska . Nospied ar peli uz attēla - redzēsi to lielāku !

26 - Ekskursanti no Valles Maskavā - 1980-tie gadi

Toreiz padomju laikā augstākais , ko vienkāršs padomju cilvēks varēja sapņot un īstenot , bija aizbraukt ekskursijā uz ,, mūsu lielās dzimtenes ” galvaspilsētu Maskavu . Par nekādām ārzemēm kā tagad nebija ko sapņot . Dažu labu jau palaida uz Bulgāriju , VDR , Čehoslovakiju , pat Indiju , Kubu , kas bija kā sacīt PSRS brālīgās tautas . Bet uz kapitālistiskajām zemēm , ja cilvēks nebija lielā amatā , nevienu nelaida . Tā nu aizbrauca apskatīt ,, latvju zīli Kremļa tornī ” (rindas no Sudrabkalna dzejoļa) , izstāvēja garo rindu , lai redzētu Ļeņinu un devās mājup .

1905. gada revolūcija Vallē

Ļoti interesantas ziņas par 1905. gada revolūciju Vallē atrodamas Oto Nonāca grāmatā ,,Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju'' (Rīga, 1930). Oto Nonācs (1880 - 1942) bija latviešu skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Latviešu Nacionālās Padomes dibinātājs (1917), Tautas padomes loceklis, laikrakstu „Tautas Balss” (1919) un „Valdības Vēstnesis ” redaktors. Satversmes sapulces loceklis, 1. un 2. Saeimas deputāts. Publicēja rakstus par Latvijas vēsturi. Gājis bojā pēc 1941. gada jūnija deportācijas. Grāmatā apkopoti mācītāju sūtītie ziņojumi Vecsaules mācītājam H. Bīlenšteinam, kurš bija lūdzis saviem amata brāļiem tādus piesūtīt, lai izveidotu tā laika revolucionārās kustības vēsturi. Ansis Bīlenšteins (vācu: Hans Bielenstein, pilnā vārdā Johaness Georgs Vilhelms Bīlenšteins (vācu: Johannes Georg Wilhelm Bielenstein); dzimis 1863. gada 13. martā, miris 1919. gada 13. janvārī) bija vācbaltiešu izcelsmes Latvijas luterāņu mācītājs un latviešu mitoloģijas pētnieks. Dzimis Jaunaucē 1863. gada 13. martā Augusta Bīlenšteina ģimenē. Studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē. Latviešu literārās biedrības biedrs. Publicējis apcerējumus par latviešu mitoloģiju un pasakām. No 1888. gada Reņģes mācītājs, vēlāk, līdz 1919. gadam, kalpoja Vecsaules draudzē. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. janvārī lielinieku arestēts, nākamajā dienā nošauts pie Bauskas pils. Ziņojumu sūtījis arī tā laika (1903. - 1906. gadam) Valles baznīcas mācītājs Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans (vācu: Wolfgang Hans Friedrih Urban). Hanss Urbans dzimis 1865. gada 17. februārī Ārlavā, Valdemārpils lauku teritorijā, bet miris 1921. gada 30. martā Darmstadt, Hesse, Vācijā. Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans, mācītāja Kārļa Gideona Urbana dēls, pirmo izglītību ieguvis vecāku mājās. 1877. - 1881. apmeklējis Adolfi privātskolu, 1881. - 1885. mācījies Jelgavas ģimnāzijā. No 1885. līdz 1890. gadam studējis Tērbatā teoloģiju, 1891. gadā nokārtojis Jelgavā konsistorijas eksāmenu un gadu praktizējies daļēji pie tēva, daļēji pie Grenču mācītāja H. Zēzemana. 1891. gada 2. martā viņš Jelgavā ordinēts un vispirms norīkots par mācītāja palīgu Ārlavas draudzē, bet jau tā paša gada 22. augustā apstiprināts par Sakas draudzes mācītāju. 1903. gada 3. februārī viņš apstiprināts par Valles draudzes mācītāju (introducēts 13. aprīlī), taču jau 1906. gada 23. aprīlī iesniedzis atlūgumu, jo 1905. gada nemieru laikā bijis spiests pamest pastorātu.

Pilveru pilskalns

Kādreiz Pilveru pilskalns skaitījās Taurkalnes (Valles pagastā), bet tagad skaitās Bārbeles pagastā, lai gan kas tur mežā tās robežas zina !

Par Pilveru pilskalnu ir liecinājis Andriņš no G. Ziliņas Taurkalnē - Taurkalnes pagastā atrodas Pilveru pilskalns , savu vārdu tas dabūjis no turienes mājām ar šādu nosaukumu . Pilveru pilskalnu no visām pusēm ieslēdz purvi . Tagad purvus pa daļai nosusina un izmanto to par ganību , bet senos laikos purvi bijuši staigni , nepārbrienami . Tikai pa zināmu ceļu caur purvu bijis iespējams sasniegt pilskalnu . Pats kalns ir cilvēka roku radīts . Viņa stāvās nogāzes un plašais laukums virsotnē noauguši ar kuplām lazdām un lieliem ozoliem . Šo pili , neskatoties uz grūto pieeju pie tās , beidzot ieņēmuši ienaidnieki un nodedzinājuši . Visvairāk pilij esot uzbrukuši leiši . Pilveru pilskalnā bula laikā pulksten divpadsmitos dienā esot redzēti balti tēli . Pusnaktī , kad kalnu ietin smaga migla , no viņa atskanot kaujas saucieni un žēli vaidi.

Pēc vēstures datiem uz Pilveru pilskalna esošā pils saglabājusies līdz 1321. gadam , kad zemgaļi no nopostīja un Pilveri kā mūsu senču apmešanās vieta beidza eksistēt . Tālāk informācija par Pilveru pilskalnu no Ernesta Brastiņa 1926. gadā izdotās grāmatas ,, Latvijas pilskalni . Zemgale un Augšzeme . ”

Iecavas vecupes labirinti

Teksts no grāmatas Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis ,, Kreisais krasts. Zemgale - Sēlija ”. LVM teritoriālā dalījuma Ērberģes iecirkņa teritorijā, pašā Valles pagasta dienvidaustrumu stūrī Mežmuižas masīvā ir vēl viens Latvijas nostūris, kurā var maldīties un nomaldīties, Iecavas vecupes labirinti . Iecava te tek kā čūska un plūzdama cauri smilšainai matērijai, nemitīgi maina gultni, upei te ir mazs kritums un pavasaros ūdeņi, nespēdami izgriezt straujos līkumus, rauj pāri pļavām , Blūms stāstīja, ka mēģinājis te arī peldēt ar pūsli, un lai nobrauktu no Tenteniem līdz Rīgas - Neretas ceļam ( kādi 15 km ), pagājušas piecas stundas.

Par Dzelzāmura dzelzs cepli , kur pieminēta arī Valle

Dzelzāmura dzelzs ceplis atradās Misas upes kreisajā krastā pie Dzelzāmura mežmuižas. Tur bija dzelzsceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, dzelzs virpotava un lielgabalu lietuve. Šejienes rūda bija samērā trausla, tādēļ to pārstrādāja čugunā. Čuguna kvalitāti uzlaboja, pieliekot kaļķus, ko ražoja turpat tuvumā. Pavisam gadā izlietoja ap 10 000 mucu rūdas, ko ņēma turpat blakus : Misas upes krastā - 1800 mucu, Jaunsaules purvos - 3000 mucu, Vallē - 900 mucu, Iecavā - 100 mucu gadā. Ceplis darbojās nepārtraukti un dienā ražoja 6 mucas čuguna, izlietoja šai darbā 72 mucas ogļu. Rūdu novērtēja uz 40 santīmiem (graši) par mucu, darbaspēku uz 3600 latiem (1800 florīniem) gadā ieskaitot šķūtis. Dzelzsceplis pastāvēja ap 1648. - 1705. gadu.

Teodors Amtmanis (1883 - 1938)

Dzimis 11.12.1883. Bauskas apriņķa Vallē, miris 03.02.1938. Maskavā. Bijis režisors un aktieris, padomju represiju upuris. Brālis - aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Beidzis Katrīnas pilsētas skolu Rīgā, no 1902. gada darbojies Jaunajā latviešu teātrī, vēlāk Apollo teātrī. No 1911. gada Jaunā Rīgas teātra direktors. Vadījis amatieru teātra trupas Samārā un Harkovā. Maskavā nodibinājis un vadījis "Aģitteātri", darbojies teātrī "Skatuve" 1938. gadā represēts. Nošauts 1938. gada 3. februārī Maskavā, Butovā, Butovas poligonā, kur apbedīts kopējā kapā.

Taurkalnes pagasta zemnieku saimniecība ,, Kaspari ‘’ 1939. gadā - viena no labākajām Latvijā

10. novembrī 1939. gadā ,,Bauskas Vēstnesī’’ Nr. 45 ievietots raksts ,,Mūsu apriņķa priekšzīmīgākās saimniecības”. Kā viena no labākajām saimniecībām nosaukta Taurkalnes pagasta ,,Kaspari”. Saimniecība atrodas 2 km no Birzes dzelzceļa piestātnes. Tālr. : Umpārte 3. Saimnieks - Mārtiņš Kaspars, dzimis 1912. gadā, precējies. Beidzis divgadīgo lauksaimniecības skolu un lauksaimniecības mašīnu vadītāju kursus. Lauksaimniecības biedrības zemkopības sekcijas vadītājs, A/S «Latvijas Centrālais sēklu eksports padomes loceklis. Saimniecību mantojis. Saimniecība ir ģimenes rokās 4 paaudzes. Saimniece - Milda Kaspare, dzimusi Sirsniņa, beigusi pamatskolu. Ģimenē 1 dēls, gadu vecs. Saimniecības kopplatība 74,0 ha, no tiem 37,3 ha aramzemes (drenēti 26 ha), 16,6 ha pļavu (kultivēti 4 ha), 5,6 ha ganību, 1,3 ha augļu un sakņu dārza, 10,3 ha meža un 2,9 ha nederīgas zemes. Galvenās nozares - laukkopība un lopkopība. Ēkas.- koka dzīvojama, 2 kaļķa kleķa kūtis un klēts, māla kleķa labības šķūnis ar riju, ķieģeļu laukstrādnieku dzīvojamā māja, ķieģeļu un koka laukstrādnieku saimniecības ēka. Ūdens piegāde. Lauku ražas - rudzi - 24 kv/ha, kvieši - 20 kv/ha, mieži - 25 kv/ha, auzas - 20 kv/ha, mistrs - 22 kv/ha, kartupeļi - 240 kv/ha, lopbarības bietes - 800 kv/ha, āboliņa siens - 40 kv/ha, un pļavu siens - 30 kv/ha. Saimniecībai ir 7 zirgi, no tiem 4 kumeļi, 18 slaucamas govis (starp tām 2 tīršķirnes un 3 krustojumu), caurmēra raža 3.100 kg piena ar 3,7 % tauku jeb 130 kg sviesta gadā. 5 aitas, 4 cūkas un LB vaislas bullis. Saimniecība algo 4 strādniekus - 2 deputāta strādniekus un 2 meitas. Saimniecība nodarbina traktoru, labības sējammašīnu, mēslu sējammašīnu, zāles un labības pļāvēju, zirga grābekli, dzirnavas un kūdras plucinātāju. Grāmatvedība ir saimniecībā no 1937. gada. Saimniecība godalgota par graudkopību, lopkopību un sakņkopību. Vēl 1939. gadā avīzē ,,Zemgales balss” bija rakstīts par godalgotiem lauksaimniekiem, kuri savās saimniecībās ar panākumiem ražo un lieto mēslošanai kompostu. Lauksaimniecības kameras prezidijs piešķīris 2 godalgas Bauskas apriņķa Taurkalnes pagasta lauksaimniekiem - LLK 2. šķiras diplomu un 100 Ls piešķīra M. Kasparam - Taurkalnes ,,Kasparos” un R. Bārenam - Taurkalnes ,,Silmačos”.

Arvīds Strautnieks - Taurkalnes (tagad Valles) pagasta vecākais 1934. - 1940. gads

Pirmās Latvijas Brīvvalsts laikā viens no labākajiem lauksaimniekiem bija Arvīds Strautnieks. Arvīds Strautnieks ir dzimis dzimis 1896. gada 4. jūlijā Taurkalnes pagasta ,, Strautniekos ”. Arvīds ir beidzis karaskolu un piedalījies atbrīvošanas cīņās, rosīgi darbojas aizsargu organizācijā. Arvīds Strautnieks no 1934. gada līdz 1940. gada Latvijas okupācijai bija Taurkalnes (tagad Valles) pagasta vecākais. Strautnieks bija lauksaimniecības biedrības priekšnieks, Valles krāj-aizdevu sabiedrības, Savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, Piensaimnieku sabiedrības, Lopkopības pārraudzības biedrības, Aero kluba un aizsargu organizācijas dalībnieks. Apbalvots ar Trīs zvaigzņu ordeņa 5. šķiru, Atzinības krusta 5. šķiru un aizsargu Nopelnu krustu, Strautnieks daudz darījis pagasta sabiedriskās un saimnieciskās dzīves izveidošanā un nostiprināšanā. ,, Strautnieku ” saimniecībā bija 65 ha zemes, 15 govis, 6 zirgi un daudz sīklopi. 1941. gada 14. jūnijā Arvīdu Strautnieku kopā ar ģimeni - sievu Olgu, meitām skolniecēm Rutu un Valdu komunistu vara izsūtīja uz Sibīriju. Jau ceļā uz Sibīriju, kādā stacijā Arvīds Strautnieks tika nošķirts no pārējās ģimenes. Sibīrijā, pateicoties sievas Olgas neatlaidīgai vēstuļu sūtīšanai uz dažādām nometnēm, izdevās uzzināt, ka Arvīds atrodas Kirovskas nometnē. Ģimene saņēma 2 vēstules no tēva un sarakste aprāvās. Vienā vēstulē Arvīds savai sievai raksta : ,, Esmu slimnīcā, priekš manis neko netaupiet, audzini meitas labākai dzīvei ! ”. Arvīda Strautnieka kapavieta nav zināma.

Jānis Salgals - ievērojams tirgotājs un rūpnieks Pirmās Neatkarības laikā (1918-1940). Jānis Salgals ir dzimis 1872. gada 25. jūnijā Jaunjelgavas apriņķī, Valles pagasta Pilveru mājās, kā kalpa dēls. Beidzis pagastskolu, pēc tam mācījies atslēdznieka amatu. Pēc amata iemācīšanās, iestājies dzelzceļa dienestā par mašīnu pumpju labotāju. Tajā amatā darbojies līdz 1912. gadam, kad bija spiests dienestu atstāt kā 1905. gada revolūcijas kustības dalībnieks. Drīz pēc tam viņš atvēra pumpju un artēzisko aku būvētavu. Kara laika aizbraucis uz Harkovu, kur darbojies savā specialitātē kādā inženiera uzņēmumā līdz 1920. gadam, kad atgriezās Latvijā un atjaunoja savu pumpju būvētavu, kura izvērtās par vienu no lielākiem šīs nozares uzņēmumiem. Jānis Salgals pazīstams kā cilvēks ar lielu enerģiju un darba prieku. 1938. XI 16. apbalvots ar Atzinības Krusta V šķiru # 214. Jāņa Salgala uzņēmums darbojās arī Otrā Pasaules kara laikā. Par viņa darbošanos pēc kara, par viņa miršanas datumu nekas nav zināms.

Ādolfs Klīve ,,Brīvā Latvija” (1969)

Ādolfs Klīve (1888-1974) bija latviešu tautsaimnieks, politiķis un sabiedriskais darbinieks. 1., 2. un 3. Saeimas deputāts, Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzimis 1888. gada 31. maijā Vecumnieku pagasta Klīvu saimnieka ģimenē (mūsdienās Klīvi). Mācījās Stelpes-Beķera pagasta skolā (1897-1900), Bauskas pilsētas skolā (1900-1905), 1909. gadā izturēja mājskolotāja eksāmenu Rīgā. Studēja Maskavas Šaņavska Universitātes tautsaimniecības nodaļā (1909-1913), bija skolotājs Jaunjelgavas un Jelgavas tirdzniecības un komercskolās (1913-1915). Pirmā pasaules kara laikā Cēsīs organizēja bēgļu centrālo darba biroju (1915). Krievijas impērijas 12. armijas pārtikas nodaļas vadītājs (1916). Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā piedalījās Latviešu zemnieku savienības dibināšanā, bija LZS centrālās valdes priekšsēdētāja biedrs. Bija Kurzemes Zemes padomes loceklis, Latviešu pagaidu nacionālās padomes līdzdibinātājs, vēlāk Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis. Bija 1. - 3. Saeimas deputāts, no 1931. gada Latvijas bankas padomes priekšsēdētājs līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā.

Otrā pasaules kara laikā bija viens no Latvijas Centrālās padomes dibinātājiem. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā uz ASV. Ā. KIīves atmiņas "Latviešu politiskie centieni vācu okupācijas laikā" kopā ar citiem rakstveida materiāliem 1994. gadā viņa dēls Visvaldis Varnesis Klīve (dzimis 1931) nodeva Latvijas Valsts arhīvam. Miris 1974. gada 8. aprīlī Springfīldā, Ohaio štatā, ASV. 1994. gada septembrī pārapbedīts Vecumnieku pagasta Klīves kapos.

Ādolfs Klīve 1969. gadā izdeva grāmatu ,, Brīvā Latvija ” (Latvijas tapšana - Atmiņas, vērojumi un atzinumi.) . Tālāk redzams teksts, kur pieminēta Valle.

1 - Klīvu kapu vietu mana māte apzinīgi izvēlējusies tā, lai no turienes būtu redzama astoņus kilometrus attālā Valles baznīca, kur māte tikusi iesvētīta.

2 - Liels piedzīvojums bija mans pirmais brauciens uz Rīgu. Uz labi sarīkota ābolu vezuma, lai man būtu droša sēdēšana un laba braukšana, mēs ar tēvu skaistā pēcpusdienā devāmies ceļā un nakti pavadījām Klapu krogu, netālu no Baldones. Jau no Ķekavas varēja redzēt Rīgas torņus, bet tas nebija nekāds pārsteigums: no Klīvu kapsētas varēja redzēt Valles baznīcas torni, kas izskatījās tikpat augsts.

3 - Kā viens no maniem pirmajiem ciemā braucieniem bija mātes brāļa Biķernieka apmeklējums Valles pagasta Gāguļos. Tēvocim piederēja lielas dzirnavas, kuras viņš man pamatīgi izrādīja ar visu lielo, grozāmo dzirnavu galvu. Kājām mēs ar tēvu apmeklējām Podēnu saimnieku, attālu mūsu radinieku. Podēns pastaigu gājienā aizveda mūs uz tuvo Kaupra kalnu un pastāstīja man, ka šinī kalnā seno latviešu ķēniņš Viesturs ar degošu ugunspagali nositis kādu vācu bruņinieku. No Kaupru kalna sākās Vilku tīrelis un meži līdz pašai Daugavai.

4 - Sevišķi stingri par tādu kārtību arī attiecībā uz mani iestājās visi radi un aizgādņi: mātes brālis Juris Biķernieks Taurkalnes (Valles) Gāguļu māju saimnieks, kas pats bija beidzis vācu laikā apriņķa skolu Jaunjelgavā.

5 - (1905. gada revolūcija) Aiz ziņkārības iepazīties ar revolūcijas attīstību un vadošo revolūcijas darbinieku uzskatiem es sāku apmeklēt apkārtējo pagastu tautas sapulces, kas novembra mēnesī notika nepārtraukti. Kaimiņu pagastā Vallē (vēlāk pārkristītā Taurkalnes pagastā) tautas sapulcē runāja Jānis Bankavs, vēlākais Tautas padomes un Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis un redzams Jaunsaimnieku partijas darbinieks. Bankavs bija dzimis Vecumniekos un kādu laiku strādājis Valles pagasta valdē par rakstveža palīgu, tādēļ vallieši Bankavu uzskatīja par savu cilvēku. Bankavs 1905. gadā dzīvoja Rīgā un grozījās revolucionāru starpā. J. Bankava runas pamatdoma bija tā, ka 17. oktobra manifesta solījumi vēl nav likums. Tādēļ pilsoņiem jābūt vienotiem un gataviem cīnīties par manifestā solītajām brīvībām un tiesībām ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Pret manifesta solījumu ievešanu dzīvē jau gatavojoties uzstāties Baltijas muižnieki. Visos pagastos, arī valliešos jāorganizē stipra un labi apbruņota milicija tautas tiesību un izcīnīto brīvību aizstāvēšanai. Uz jautājumu, vai bezzemnieki iegūs zemi īpašumā, Bankavs deva ,,sālamanisku” atbildi: ja manifestā apsolītās tiesības muižnieki neatņems, tad bezzemnieki zemi dabūs, ja atņems, tad neviens zemi nedabūs. Tādēļ jābruņojas, jābūt modriem un sagatavotiem uzstāties pret katru pārsteigumu. No sapulces Bankavs atbrauca man līdz uz Klīviem. Nākošās dienas rītā es viņu aizvedu uz Vecmuižas staciju atpakaļceļam uz Rīgu. Bankavs bija braucis uz sapulci pašu valliešu uzaicināts.

Svētā Anna 1970-tie gadi

1970-gados bijām ciemos pie mammas paziņas, kura dzīvoja no Valles centra uz priekšu - uz Jaunjelgavu, līdz pirmajai pieturai pēc Valles un tad pa kreisi, pa ceļu līdz vienām mājām (nosaukumu neatceros). Vallē šo veco sievieti bija iesaukuši par svēto Annu (vārdu, uzvārdu nezinu). Viņa tiešām bija ļoti ticīga, istabā uz galda stāvēja atvērta bībele, kuru viņa noteikti regulāri lasīja. Turēja govi, darbojās ar seniem no koka taisītiem darbarīkiem, kuru redzēsiet foto zemāk.

Teodors Hermanis Valters - Valles baznīcas mācītājs 1961 - 1966

Teodors Hermanis Valters (1898 - 1992) bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs , prāvests un virsmācītājs . Teodors Hermanis Valters dzimis 1898. gada 10. janvārī Žeimē , Kauņas guberņā . Viņa vecāki Mārtiņš un Doroteja bija Gļiebovas muižas kalpi . Mācījās Bornsmindes pagasta skolā Bauskas apriņķī no 1907. līdz 1913. gadam . 1913. gadā iestājās Bauskas tirdzniecības skolā , kuru pabeidza 1918. gadā Maskavā (uz kurieni skola tika evakuēta) . Mācījās Bauskas ģimnāzijā no 1921. gada septembra līdz 1923. gada 15. jūnijam , to absolvējot . 1923. gadā iestājās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē , to pabeidza 1934. gada 18. maijā . Dr. Kārlis Irbe viņu ordinēja par mācītāju 1928. gada 22. janvārī Rīgas Doma baznīcā kopā ar H. Ulmani un G. Beķeri . Studiju laikā piedalījās teoloģijas studentu brālības "Betānija" dibināšanā , kas vēlāk tika pārdēvēta par "Ausekli". Kādu laiku bija brālības magister cantandi . 1951. gada 15. maijā mācītāju T. Valteru apcietināja un izsūtīja uz Sibīrijas soda nometnēm , kur viņš sākumā Kemerovas apgabalā , pēc tam Omskā pavadīja piecus gadus . Atbrīvots 1956. gada 9. augustā . Pēc atgriešanās Latvijā viņš kalpoja kā dažādu Latvijas ev. lut. baznīcas draudžu mācītājs līdz 1984. gada 29. aprīlim (līdz 86 gadu vecumam) . 1984. gada 25. februārī 12. Ģenerālā Sinode , kā vecāko tā laika Latvijas ev. lut. baznīcas kalpojošo mācītāju apbalvoja ar virsmācītāja titulu . Aizgāja mūžībā 1992. gada 31. oktobrī Žeimē , Lietuvā . Apglabāts Rīgas Meža kapos netālu no Mācītāju kalniņa . Mācītājs Valles evaņģēliski luteriskā baznīcā : 1961. - 1966 .

Vallē ir dzimis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Valdemārs Jakubovs - Latvijas Armijas aviācijas parka 1. nodaļas kara lidotājs. Apbalvots par 1919. gada 11. un 12. novembrī izdarīto kaujas lidojumu. Valles pagastā 1894. gada 6. maijā Aleksandra un Matildes Jakubovsku ģimenē dzimis Valdemārs Jakubovs . Izglītojies Jaunjelgavas tirdzniecības skolā. Krievu armijā iesaukts 1916. gada martā, iedalīts 1. aviācijas rotā Petrogradā, pēc tam Kronštates cietokšņa aviācijas nodaļā. 1917 gadā beidzis Maskavas augstāko lidotāju skolu. Pēc 1. pasaules kara beigām palicis Krievijā, dienējis Sarkanajā armijā, līdz 1919. gada 9. maijā Zemgalē, Pēterfeldē pārlidojis pie vāciešiem. Visai interesants ir stāsts kā lidotāji kopā ar lidmašīnām nonāca Latvijas armijas rīcībā. 1919. gads - pēc Krievijas revolūcijas 1917. gadā un boļševiku iebrukuma Latvijā, Rīgas ieņemšanas 1918. gada beigās, Cementfabrikas aerodromā sākot ar 1919. gada 8. februāri bāzējās Padomju Latvijas aviācijas diviziona I aviācijas nodaļa. Šajā lielinieku vienībā bija arī latviešu lidotāji - Atis Veinbergs, Jānis Priedītis, Narciss Pušķelis, Voldemārs Jakubovs un Valdemārs Skrastiņš. Arī tehniskajā personālā bija latvieši, piemēram, vēlākais Latvijas satiksmes aviācijas lidotājs Alfrēds Pavlovskis. 1919. gada 19. maijā trīs šīs avionodaļas lidotāji - Priedītis, Jakubovs un Pušķelis no Spilves aerodroma ar saviem “Ņupora 24 bis” tipa iznīcinātājiem pārlidoja (pārbēga) uz Pēterfeldes aerodromu Dobeles apkārtnē pie grāfa Līvena karaspēka (landesvēra vienība). Visi trīs latviešu lidotāji tika ieskaitīti Līvena karaspēkā un cīnījās pret boļševikiem kopā ar vāciešiem un krieviem līdz pāriešanai Latvijas armijas aviācijas grupā 28. jūnijā. 1919.gada 22. maijā - pēc boļševiku padzīšanas no Rīgas uz Cementfabrikas aerodromu pārdislocējās Līvena karaspēka aviācijas nodaļa. Trīs latviešu pārbēdzēji atgriezās tur, no kurienes tikko kā bija aizbēguši. 1919. gada 7.jūnijā ar ģenerāļa Simsona pavēli tiek izveidota Latvijas aviācijas vēsturē pirmā latviešu nacionālā vienība - Kara aviācijas grupa. Latvieši apvienojas zem nacionālā karoga, kaut arī nav vēl nedz savas valsts, nedz savas tehnikas, apkārt plosās karš un trūkst degvielas. Lidotājiem nav pat lidmašīnu, toties ir pirmais komandieris – Alfrēds Valeika ! Tehnikas jautājumu A. Valeika risināja operatīvi un kara situācijai atbilstoši. Spilvē bija divas lielinieku atstātas lidmašīnas - vienvietīgais Nieuport un divvietīgais Sopwith, kuras bija pievākuši vācieši. Turklāt bija vēl divi vienvietīgi Nieuport, ar kuriem mūsu lidotāji V. Jakubovs un Priedītis bija pārlidojuši no boļševikiem. Visas četras lidmašīnas bija nodotas kņaza Līvena krievu aviācijas vienībai, kura gatavojās doties uz Narvas fronti. Lidmašīnas bija novietotas liellaivā Andrejostā Daugavas labajā krastā. Valeika 20. jūlijā norīkoja apbruņotu brīvprātīgo grupu 40 kareivju sastāvā šo lidmašīnu iegūšanai. Liellaivas apsardzes pretošanās tika pārvarēta un liellaiva ieņemta. Ar velkoni to aizvilka uz Daugavas pretējo krastu - cementfabrikas kuģīšu piestātni, no kurienes otrā rītā lidmašīnas tika pārvietotas uz Spilves angāriem. Līvena karaspēka vadība vērsās pie angļu militārā pārstāvja Rīgā ar protestu pret šādu rīcību un pieprasīja lidmašīnas atdot. Angļu pārstāvis šo konfliktu "lokalizēja", pieņemot lēmumu lidmašīnas sadalīt "kristīgi" vienādā skaitā abām konfliktējošām pusēm. Divus Nieuport atstāja Līvenam, bet pārējās divas lidmašīnas atstāja grupas rīcībā. ) Latvijas armijā pārnācis no Līvena grupas 1919. gada 29. jūnijā. Veicis daudzus pārdrošus lidojumus. Paaugstināts līdz virsleitnantam. 24. oktobrī cietis avāriju, ar lidmašīnu nokrītot no 30 m augstuma. 1919. gada 10. novembrī Rīgā, mūsu armijai pārejot izšķirošā uzbrukumā, Jakubovs radīja paniku ienaidnieka rindās, nomezdams uz tā kolonnām bumbas un apšaudīdams tās ar ložmetēju, kad, motoram apstājoties, bija spiests noplanēt starp mūsu un ienaidnieka ķēdēm, zem stipras apšaudes nokļuva līdz tuvākajam pulka štābam un tur sniedza vērtīgas ziņas par ienaidnieka spēku izvietojumu un sastāvu, tā sekmēdams mūsu spēku darbību. V. Jakubovs 1919. gada oktobrī un novembrī piedalījās izlūklidojumos un Bermonta karaspēka bombardēšanā, aizstāvot Rīgu, bet 1920. gada aprīlī un maijā no Rēzeknes – lielinieku frontes izlūkošanā. Viņš bija to četru latviešu kara lidotāju vidū, kuri par varonību Brīvības cīņu laikā tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk V. Jakubovs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un arī Zviedrijas, Polijas un Lietuvas ordeņus un medaļas. Armijā palicis arī pēc brīvības cīņām. 1925. gada beigās Jūras aviācijas diviziona komandieris. 1926. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu; apbalvots ar TZO IV šķiras, Viestura ordeni, kā arī ar ārzemju ordeņiem. 1930. gadā Starptautiskā aviatoru līga atzinusi Jakubovu par 1929. gada labāko Latvijas lidotāju. 1939. gadā atvaļināts. Lauksaimnieks Vecmoku pagasta Roņās. Latvijas aerokluba un Rīgas piensaimnieku biedrības valdes. Lauksaimnieku kameras loceklis. Vecmoku pagasta lauksaimniecības biedrības priekšnieks. 1941. gada februārī apcietināts, izsūtīts uz Krieviju un ieslodzīts labošanas darbu nometnē Noriļskā, kur 1941. gada 3.septembrī 47 gadu vecumā gājis bojā.

Mārtiņš Sietiņš (Jāņa dēls) - Taurkalnes (Valles) pagastā dzimis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1893. gada 8. septembrī Taurkalnes (Valles pagastā). Zemkopis. 1. bruņotā diviziona dižkareivis. Ordenis piešķirts 1921. gadā (LKOK nr. 3/841) Apbalvots par cīņu 1919. g. 8. oktobrī pie Baložu kapiem. 1919. gada 8. oktobrī pie Baložu kapiem Sietiņš ar labi mērķētu lielgabala uguni iznīcināja uzbrūkošo ienaidnieku, piespieda bēgt 3 bruņumašīnas, no kurām viena tika sabojāta un palika uz ceļa. Šajā kaujā Sietiņš tika smagi ievainots, taču palika savā vietā līdz kaujas beigām. Krievu armijā iesaukts 1914. g. rudenī, pēc apmācību komandas beigšanas iedalīts 29. artilērijas brigādē Daugavpilī. Piedalījies kaujās pret vāciešiem Rietumu frontē, Augustovas mežos, 1917. g. Vidzemē pie Daugavas. Apbalvots ar Jura medaļu. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 14. jūnijā Jaunjelgavā. 1. bruņuvilciena apkalpes sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, divreiz ievainots. 1920. g. 1. maijā paaugstināts par seržantu. Atvaļināts 1921. g. 1. februārī. Jaunsaimnieks Zālītes pagasta Graudiņos. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā. Miris 1966. g. 8. augustā. Apbedīts Zālītes pagasta Peču kapos.

Mārtiņš Jankušs (foto1915-1916) -Taurkalnes (Valles) pagastā dzimis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1898. g. 20. janvārī Taurkalnes (Valles pagastā). Beidzis pagastskolu. Zemkopis. 3. Jelgavas kājnieku pulka kaprālis. Ordenis piešķirts 1920. gadā (LKOK nr. 3/65) Apbalvots par cīņu 1919. g. 17. oktobrī pie Šiliņu stacijas. 1919. g. 17. oktobra kaujā ar vāciešiem Jēkabpils apriņķa Biržu pagastā pie Šiliņu stacijas Jankušs ar savu ložmetēju zem spēcīgas ienaidnieka uguns apgāja bermontiešus no spārna, atklāja pēkšņu uguni, izraisīja paniku. Ienaidnieks bēga, atstādams Latvijas armijai lielgabalu, 8 zirgus un 2 ložmetējus. No 1917. g. februāra līdz 1918. g. martam dienējis latviešu strēlnieku formējumos, īsu laiku arī Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 15. jūlijā. Paaugstināts par dižkareivi, vēlāk par kaprāli. Miris 1920. gada vasarā Daugavpils kara slimnīcā ar dizentēriju. Piederīgajiem piešķirta jaunsaimniecība Valles pagasta Kārklu muižā.

Jānis Lācis (Mārtiņa dēls) - Taurkalnes (Valles) pagastā dzimis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris

Dzimis 1890. g. 18. jūlijā Taurkalnes pagasta Naudasjāņu mājās. Vidējā izglītība, ieguvis mājskolotāja tiesības. Latgales partizānu pulka kapteinis. Ordenis piešķirts 1922. gadā. (LKOK nr. 3/1483) 1920. gada 22. janvārī Kārsavas rajonā liela ienaidnieku pārspēka pretuzbrukuma laikā Lācis veda pusrotu pretinieka aizmugurē, straujā triecienā iekaroja Kaskanu un Lazdovskas sādžas, izraisīdams pretiniekā apjukumu. Tas deva iespēju veiksmīgi atsist ienaidnieku no Kārsavas. Krievu armijā iesaukts 1915. gada septembrī, beidzis Alekseja karaskolu Maskavā, dienējis 123. Kozlovas kājnieku pulkā, pēc tam 516. Mezenas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās kā rotas komandieris, apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru. No armijas aizgājis 1917. gada decembrī. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 30. novembrī, piedalījies Latgales atbrīvošanā kā rotas komandieris. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1920. g. 21. janvāra. 1920. gada aprīlī pārcelts uz Galveno štābu, kur pārzinājis karā iesaukto personu ģimeņu apgādību, tad atvaļināts. Piešķirta jaunsaimnīecība Jaunauces pagasta Šarlotes muižā. No 1932. gada tiesu izpildītājs Rīgas apgabaltiesā. Organizējis aizsargu pulku. Darbojies LKOK biedrības valdē, 1933.-1939. g. žurnāla "Lāčplēsis" atbildīgais redaktors. 2. pasaules kara laikā devies trimdā. Mūža nogalē dzīvojis Austrālijā, kur 1966. gada 15. novembrī Adelaidē miris.

Andrejs Kanna (Jura dēls) - Taurkalnes (Valles) pagastā dzimis Lāčplēša kara ordeņa kavalieris

Andrejs Kanna ir dzimis 1897. gada 4. decembrī Taurkalnes pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis Jaunjelgavas tirdzniecības skolu. Grāmatvedis guberņas rentejā Rīgā. Leitnants 1. Latvijas neatkarības rotā. Ordenis piešķirts 1921. gadā (LKOK nr. 3/880). 1919. gada 22. martā Kalnciema rajonā pie Sarmu mājām, kad mūsu daļas iekļuva niknā apšaudē, Kanna kopā ar dažiem kareivjiem devās izlūkot pretinieka spēkus, mežā nokļuva ielenkumā, taču drosmīgi izlauzās cauri aplencēju ķēdēm un piegādāja iegūtās svarīgās ziņas priekšniecībai, tā sekmēdams lielinieku sakaušanu. 1915. gada rudenī brīvprātīgi iestājies 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gadā piedalījies kaujās pie Ķekavas. Komandēts uz 1. Omskas praporščiku skolu, to beidzis. 1917. gada jūnijā Iedalīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā, cīnījies pēdējās kaujās pie Rīgas. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 1. decembrī, piedalījies kaujās pie Lielauces un Skrundas, arī citur Kurzemē un Zemgalē. 1919. gada aprīlī pārcelts uz vēlāko 3. Jelgavas kājnieku pulku, piedalījies kaujās Latgales frontē, pēc Līvānu ieņemšanas, 1919. gada 3. oktobrī paaugstināts par virsleitnantu. Vēlāk rotas komandieris Latgales partizānu pulkā, kur palicis līdz brīvības cīņu beigām. Tad pārcelts uz Kara satiksmes pārvaldi, beidzot uz 5. Cēsu kājnieku pulku. Padomju okupācijas gadā strādājis par kasieri veikalā, represēts. 1941. gada 14. jūnijā no Tukuma kopā ar ģimeni deportēts uz Krieviju, uz Kirovas apgabalu. Kirova apgabalā tiesa 1941. gada 1. oktobrī piesprieda Andrejam Kannam nāvessodu. Nošauts 1941. gada 10. novembrī Kirovā, Vjatlagā.

Haralds Linde - Vidzemes latviešu strēlnieku pulka kapitāns, apglabāts Vasku kapos

Tikai šogad (2019) konstatēju, ka Valles pagasta Vasku kapos ir apglabāts Vidzemes latviešu strēlnieku pulka kapitāns Haralds Linde. Vasku kapos atradu piemiņas plāksni. Sazinājos ar lielāko pētnieku par strēlniekiem Latvijā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Vadības grupas Komandiera biroja vecāko ekspertu militārās vēstures, tradīciju un patriotiskās audzināšanas jautājumos atvaļināto pulkvedim Jāni Hartmani. Arī viņam tas bija jaunums. Viņš internetā uztur un papildina portālu ,,Latviešu strēlnieku saraksts 1915 - 1917''. Tur tiek ievietotas visas zināmās ziņas par latviešu strēlniekiem. Jāatzīmē, ka viņa sarakstā ir arī manas vecmammas brālis Andrejs Sirsniņš, arī latvju strēlnieks. Viņš arī apglabāts Vasku kapos vienā no kapa vietām tūlīt aiz kapličas pa labi. Jāatzīmē, ka Haralds Linde bijis viens no galvenajiem virsniekiem Vidzemes latviešu srēlnieku pulkā. Izcēlies ar varonību un par to apbalvots ar ordeņiem. Diemžēl visinteresantākais, kādos apstākļos Haralds Linde mira un kāpēc viņš apglabāts Vasku kapos, paliek nenoskaidrots un nezināms. Jānis Hartmanis man minēja viņaprāt divas loģiskas versijas, tomēr tās ir tikai versijas bez jebkādu faktu apstiprinājuma. Cēsu cietumā viņš bija tāpēc, ka 1917.27.10. pēc sarkano militārā apvērsuma viņu kopā ar 5 pulka virsniekiem arestē 4. Vidzemes LSP kara revolucionārā komiteja. Tur dažas dienas Cēsu cietumā, bet nav pierādījumu kontrrevolucionārajai darbībai un visus atbrīvo.

LINDE Haralds Ernesta d., štābs kapitāns.

* 1896. V 05. + 1919. I 05.
1915. Kijevas 1. praporščiku skolas junkurs,
1915. XII 19. beidzis, paaugstināts praporščiks pakāpē,
1916. II 28. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona Rotas (I) komandieris,
1916. III 07. Rotas (II) jaunākais virsnieks,
1916. V 11. Rotas (V) komandieris,
1916. VII 09. A.P. pārvietots uz bataljonu,
1916. VII 09. paaugstināts podporučiks pakāpē izd. no 1916. II 01
1916. VIII 17. apbalvots: Sv. Staņislava ordeņa III šķiru ar šķēpiem unbanti,
1916. IX 18. paaugstināts poručiks pakāpē izd. 1916. V 29.,
1916. X 28. Bataljona (II) komandieris,
1916. XII 23. kaujas,
1917. I 10. Mācības komandas priekšnieks,
1917. II 20. apbalvots Sv. Annas ordeņa III šķiru ar šķēpiem un banti,
1917. III 13. paaugstināts štābs kapitāns pakāpē izd. no 1916. XII 19.,
1917. X 27. arestēts, Cēsu cietumā,
1917. XI 14. Daugavpils kara apgabala rezervē, [Linde II],
1917. XII 01. skaitās Mācības komandas priekšnieks,[Linde II],
1919. apbedīts Valles pagasta vasku kapos.
Avots: KVKVA 2550-1-125-224., 2550-1-160-39.;
XII armijas pavēle #648/1916., #178/1917.;
Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona pavēles #64/1916., #73/1916.,#141/1916.,#213/1916., #283/1916., #316/1916.,
Vidzemes latviešu strēlnieku pulka pavēles #11/1917.,#86/1917., #318/1917.; Anda Zommera ziņojums;www.latviesustrelniekusaraksts.lv

Valles pag. dzimis viens no 12 latviešu leģionāriem, kas saņēma vācu Dzelzskrusta Bruņinieku krustu

Voldemārs Andrejs Reinholds. Dzelzskrusta Bruņinieka krusts ir augstākais Vācijas militārais apbalvojums, tas tiek piešķirts par pārcilvēcisku varonību kaujas laukā vai nepārspējamiem komandiera panākumiem. Pie tam, ir jābūt saņemtiem pirmās un otrās šķiras Dzelzskrustiem, lai varētu saņemt Bruņinieka krustu. Waffen-SS ārzemnieku leģionos kopā bija 32 šī apbalvojuma kavalieri. Vislielākais to skaits bija Latviešu leģionā. Par izciliem nopelniem kara laukā kopā tika apbalvoti divpadsmit latviešu leģionāri. Ļoti maz nevāciešu ir saņēmuši šo visaugstāko Vācijas apbalvojumu: 4 beļģi, 3 dāņi, 4 igauņi, 3 franči, 4 holandieši, 1 šveicietis un 12 latvieši. Gandrīz puse no visiem nevācu bruņiniekiem ir latvieši. Voldemārs Andrejs Reinholds (1903. gada 23. jūnijs - 1986. gada 4. jūlijs) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Vācu krusta zeltā un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris. Pltn. Voldemārs Andrejs Reinholds dzimis 1903. gada 23. jūnijā Bauskas apriņķī, kā lielākajā daļā informācijas avotos rakstīts Taurkalnē, 7 bērnu ģimenē. Bet gribu atzīmēt, ka Pirmās Brīvās Latvijas laikā visās kartēs ar Taurkalni apzīmēja tagadējo Mežmuižu, bet tagadējā Taurkalne bija stacija Taurkalns. Tā kā viņa tēvs dzīvoja Kurmenē, tad izsaku minējumu, ka V. Reinholds ir dzimis tagadējā Mežmuižā. Bet tagadējā Valles pagastā gan noteikti. Tēvs bijis latviešu strēlnieks. No brāļiem Latviešu leģionā vēl dienējuši Mārtiņš (1909) un Arnolds (1923), kurš kritis frontē 1944. gadā. A.V. Reinholds beidzis Bārbeles pamatskolu un 1923. gadā Bauskas vidusskolu, pēc tam iestājies Latvijas kara skolā, ko beidz 1926. gadā kā viens no pirmajiem. Visi Latvijas armijā dienētie gadi pagājuši 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1939. gadā viņu atvaļināja no Latvijas armijas, ne spēju, bet citas vainas dēļ. 1940. gadā atgriežas armijā, bet 1941. gada jūnijā to pamet. No 1941. gada 5. jūlija līdz 24. septembrim ar Rīgas pašaizsardzības dienesta vadu apsargājis Ķeguma spēkstaciju. 1943. gada 24. oktobrī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi. 1944.g. 27. februārī Reinholdu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzkrustu. 1944. gada 28. novembrī Reinholdu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā. Ar savu bataljonu izcīna kaujas pie Ostrovas, Opočkas, kur atkāpšanās cīņās viņu ievaino. Frontē atgriežas pie Lubānas, kļūst par faktisko 1. pulka kaujas vienību komandieri, jo pulkā palikušas tikai 5 rotas. 1944. gada augusta beigās 1. pulkā izveido 2 bataljonus un Reinholdu ieceļ par I bataljona komandieri un septembrī paaugstina par majoru. Majors Reinholds sevišķi izceļas Mores lielajā kaujā pie Kartūžu muižas, kurā ar savu bataljonu izcīna spīdošu uzvaru. Reinholds ar savu bataljonu izcīnījis visas Kurzemes lielkaujas. Voldemārs Reinholds 1945. gada martā iecelts par 43. pulka komandieri un paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Pašās kara beigās (1945. gada 9. maijā) apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Pēc Vācijas kapitulācijas pltn. Reinholds ieročus nenolika, bet aizgāja mežā kopā ar maj. Ruku, vltn. L. Vāgneru, leitnantiem V.Mitkovu, E. Liepiņu, Cīruli, kpr. Grietēnu v.c. Kādā ieroču sadursmē iznīcināja 6 sarkanos partizānus (10.5.45.). Pēc šī notikuma R. no šīs grupas aizgāja un kopā ar kādu citu nelielu grupu 4 mēnešus dzīvoja mežā Kurzemē. Pēc tam sagādājis mugursomu ar pārtiku un devies virzienā uz Vāciju. Ceļā tomēr notverts, vests smagajā mašīnā, braucot caur mežu uzbrucis sargiem un ložu pavadīts, bet neskārts, iebēdzis mežā. Pēc tam īsu laiku slepus dzīvojis pie brāļa sievas Tukumā, īslaicīgi ieradies arī pie tēva Bauskas apriņķa Kurmenes pagasta Tožu mājās. Kaut kādā veidā ieguvis dokumentus ar svešu vārdu (Andrejs Ostrovskis), un atbraucis uz Rīgu, kur strādājis par kurinātāju un elektriķi fabrikā ,,Somdaris". Ar kādas paziņas palīdzību pierakstās Rīgā, Peldu ielā 23. Šai laikā saticies ar kara biedriem - leitnantiem A. Zīli, T. Ābolu, A. Kadiķi, R. Lāci, vltn. Kallīti v.c. Tiem uzticēdamies izstāsta par iegūtiem dokumentiem, kā viņu tagad sauc u.t.t. 1948. g. 8. jūlijā apcietina vltn. Kallīti, kurš dzīvoja Rīgā arī ar viltotiem dokumentiem. Jāpieņem, ka Kallītis čekas pratināšanā nodod Reinholdu un citus, jo pēc tam apcietina kā Reinholdu, tā arī citus minētos karavīrus. 1948. gadā laikā no 27.-28. decembrim Rīga tiesāti 11 apsūdzētie-bij. karavīri un daži viņu atbalstītāji. A.V. Reinholdam piespriesti 25 gadi spaidu darbos ar 5 gadu tiesību zaudēšanu pēc soda izciešanas. Citiem soda mērs bijis 10-25 gadi. 1957. gadā, kad citus, dzīvi palikušos, sakarā ar amnestiju, atbrīvo, Reinholdam tikai sodu samazina uz 15 gadiem. Tomēr arī Reinholdu no Vorkutas nometnes atbrīvo 1958. gada l. augustā. Sākumā strādā Pleskavā. Tad atgriežas uz Rīgu, kur dzīvo Laimes ielā 5, blakus Brīvdabas muzejam. Te viņš nodzīvo vairāk kā 20 gadus. Strādā par elektriķi, visilgāk ,,Rīgas manufaktūrā" - 9 gadus. Pensijā aiziet tikai 1977. gadā. Pēc atbrīvošanas no vergu nometnes saticies retu reizi ar R. Lāci, bijis ģimenes viesībās pie maj. Praudiņa. Citādi izvairījis satikties ar kara biedriem un brīdinājis vairākus paziņas, lai ar viņu nemeklē tikšanos, jo viņam sekojot čeka. Pēc aiziešanas pensijā Reinholds mitinājies pie radiem Dūmiņiem un Ozoliņiem Bauskas raj. Vecumnieku pagastā. Pēdējās dzīves nedējas pavadījis pie sava brāļa meitas Ikšķilē, kur 1986. gada jūnija beigās saslimst ar augstu temperatūru, ievietots Madlienas slimnīca, kur 1986. gada 4. jūlijā mirst. Apglabāts Ikšķiles Jaunajos kapos.

Interesanta ziņa par E. Vīgmani, kurš kritis cīņā ar sarkanajiem bandītiem, apglabāts Valles kapos

Edmunds Vīgmanis kritis cīņā ar sarkanajiem bandītiem 1941. g. 30. jūnijā. Apglabāts š. g. 4. jūlijā Valles baznīcas kapos. Ziņa publicēta laikrakstā ,,Tēvija'' 1941.07.23.Cēsniece Vilma Vīgmane 2007. gadā, kad viņai bija jau 98. mūža gads, avīzes ,,Druva'' korespondentei stāstījusi par savu dzīvi. Vilma Vīgmane piedzima 1909. gada 28. aprīlī Valkas rajona Jercēnu pagastā, mežsarga ģimenē. Beigusi Strenču pamatskolu un devusies uz Valmieru, lai mācītos vidusskolā, bet tēvs, zinādams, ka studijas augstskolā samaksāt nevarēs, licis meitai stāties komercskolā un mācīties amatu. Pēc komercskolas beigšanas kādu laiku Vilma strādājusi Strenču telefona centrālē. Viņa atzīst, ka telefonistes zināšanas apguvusi strādājot, bet komercskola savukārt devusi tirdzniecības un grāmatveža zināšanas. Drīz jauno darbinieci aizsūtīja strādāt uz Zemgali. Valles pagastā viņa satika savu nākamo vīru – saimniekdēlu Edmundu Vīgmani, kura tēvs bijis miertiesnesis Jelgavā. Vilma apprecējās 1933. gadā, bet 1939. gada 23. augustā, dienā, kad parakstīja noziedzīgo Molotova – Ribentropa paktu, piedzima meita Maruta. Jaunās ģimenes laime nebija ilga. 1941. gada jūnijā, kad vācu armija tuvojās Bauskai, padomju vara atkāpjoties Edmundu Vīgmani nogalināja, jo viņš bija aizsargu organizācijā. „Vīram trāpīja sprāgstoša lode. Iejūdzu zirgu, lai dotos uz baznīcu, kur ciema ļaudis viņu bija ienesuši. Vīru ieraugot, nespēju soli paspert un vārdu izrunāt. Manā priekšā gulēja asiņains ķermenis,” atceras Vilma Vīgmane.

Valles skolas pārziņi un direktori līdz 2005. gadam

2005. g. - ... Inga Petruševska

2004. g. - 2005. g. Kārlis Rihters

1998. g. - 2004. g. Ausma Šukele

1989. g. - 1998. g. Aigars Kruvesis

1988. g. - 1989. g. Valentīna Vasiļjeva

1986. g .- 1988. g. Aija Tukiša

1982. g. - 1986. g. Aleksandrs Dementjevs

1978. g. - 1982. g. Pēteris Vucenlazdāns

1953. g. - 1978. g. Vasilijs Iskrovs

1951. g. - 1953. g. Staņislavs Gribusts

1949. g. - 1951. g. Voldemārs Dombrovskis

1912. g. - 1949. g. Mārtiņš Zommers

1906. g. - 1912. g. Fricis Lagzdiņš

1879. g. - 1906. g. Mārtiņš Grīnbergs

Valles pagasta cilvēki Baltijas ceļā 1989. gada 23. augustā

NT aktieru viesošanās Vallē aktieru Amtmaņu muzejā ,, Zvanītāju Bukas " 1996. g. Ziemassvētkos

Taurkalnes (Valles) pagasta vēsture no senām avīzēm

Aizsargs, Nr. 8 - 9. (01.08.1927) . Aizsardžu pulciņa atklāšana Taurkalnē.

Bauskas aizsargu pulkā pie Taurkalnes nodaļas š. g. 14. augustā atklāja un iesvētīja aizsardžu pulciņu. Uz svinībām ieradās pulka komandiers Grebers, pulka adjutanta Kasparsona un pulka fotogrāfa Grīnberga pavadībā, 11. bat. komandiers Spudiņš, Vl. rotas komandiers Strautnieks. Jaunajā pulciņā 14 aizsardzes, priekšniece stud. lše; kā aktīva dalībniece pulciņā ir Dr. Ruberta kdze, kas atzīmējams kā sevišķi apsveicama parādība, ko arī vietējās aizsardzes pratīs novērtēt. Pulciņa atklāšanas svinīgo dievkalpojumu, skaisti greznotā, un ļaudīm pildīta Valles dievnamā, noturēja Jelgavas garnizona mācīt. Ķulliša kgs un. Birzgales mācīt. Buša kgs. Pulka mācītājs Tursa kgs atrodas garākā ārzemju ceļojumā pavadīt atvaļinājumu. Pēc dievkalpojuma sekoja uz svinībām pulcinātās VI. rotas parāde. Svētku dalībnieki ar pulka orķestri, kurš arī dievkalpojumā izpildīja kopā ar vietējo kori garīga koncerta programmu, gājienā devās uz doktorātu, pie kura pulka komandiers izdarīja pulciņa atklāšanu un apsveica to un uzaicināja klātesošos nodziedāt valsts himnu. Vēl apsveica aizsargu instruktors Bērzinš - aizsargu priekšnieka vārdā, Saeimas deputāts Briedis u.c. Rakstiski apsveica, Saeimas deputāts Mīlbergs, kā arī apkārtējās nodaļas un aizsardžu pulciņi. Aizsargu instruktors Bērziņš noturēja kodolīgu priekšlasījumu par aizsardžu un aizsargu nozīmi. Šādi priekšlasījumi ir ļoti apsveicami aizsargu idejas veicinātāji sabiedrībā, kā arī ierosinoši aizsargiem. Svinības noslēdza goda mielasts laipnās Dr. Ruberta k-dzes doktorātā. Pagastā nav biedrības nama, pie kura celšanas gan vairākas vietējās biedrības jau ķērušās. Reizē ar aizsardžu pulciņa atklāšanu notika Zemnieku Savienības Valles nodaļas karoga iesvētīšana. Svinības bija pulcinājušas lielu skaitu apmeklētāju un deva prāvu atlikumu. Konstatējams, ka aizsargu rindas vienmēr nostiprinās un cenšas arī sistematiski izvest mācības, lai vienmēr būtu savu uzdevumu augstumos. levērību pelna latvju sievietes pieaugošā aktivitāte valsts labklājības stiprināšanas darbā, ko pierāda arvienu jaunu aizsardžu pulciņu dibināšana, kuros parasti, kā tas ir ari Taurkalnes pulciņā, dzīvu dalību ņem inteliģence. Aizsardzes, neskatoties uz daudziem nelabvēļiem un skauģiem, gūst un gūs savā darbā teicamas sekmes. 13. Bauskas aizsargu pulka 11. bataljonā jau reti atsevišķi izņēmumi ir nodaļas, pie kurām nav vēl nodibināti aizsardžu pulciņi.

Brīvā Zeme, Nr. 288 (18.12.1936) - Taurkalnes pagasts

Taurkalnes pagasts atrodas Bauskas apriņķa austrumu daļā, kur robežojas ar Rīgas un Jēkabpils apriņķiem. Pagasta 235 kv. km lielo platību apdzīvo 8159 iedzīvoāji. Pagastu no divām pusēm ieslēdz varenie Taurkalna mežu masīvi, kas dod būvmateriālus trijiem apriņķiem. Visgarām gar mežu stiepjas samērā neauglīgas zemes josla un šis joslas zemkopju ievērojams ienākumu avots ir mežu peļņas. Tuvāk pagasta centram zemes auglība lielāka un te lauksaimnieki nopietnu vērību piegriež rudzu, kviešu, mazāk cukurbiešu un vēl mazāk kartupeļu audzēšanai. Ar jaunās Rīgas - Daugavpils šosejas izbūvi līdz pagasta namam lielā mērā atvieglots lauku ražojumu transports uz Rīgu. Pagastā labi nostādīta lopkopība. Sekmīgi darbojas lopkopības pārraudzības biedrība un piensaimniecības sabiedrība „Avots", kurai pagastā ir četras krejotavās. Pagasta pašvaldība uztur divas pirmās pakāpes un divas otrās pakāpes pamatskolas, no kurām viena atrodas pilnīgi meža vidū. Šī skola ir pašvaldības sāpju bērns, un pagasta valde daudz pūlējusies, lai tiktu no viņas vaļā. Tagad pagasta valdei ir dibinātas izredzes skolas ēku pārdot mežu departamentam, tā radot sev brīvas rokas un līdzekļus jaunas, novietnes ziņā izdevīgākas skolas celšanai. Pagasta sabiedriskā dzīvē nesenā pagātnē bija lielāks notikums - 29. novembrī uz jauno lauksaimniecības biedrību statūtiem apvienojās septiņas pagasta kulturālās organizācijas, radot jaunu lauksaimniecības biedrību. Sabiedriskiem sarīkojumiem grūtības rada piemērota biedrības nama trūkums, jo esošais biedrības nams ir par mazu, lai lielākos sarīkojumos spētu uzņemt visus svētku viesus. Organizācijās tagad jau pilnīgi nobriedusi apņemšanās stāties pie jauna biedrības nama celšanas. Pagastā darbojas krāj-aizdevu sabiedrība un savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība, kas saimnieciskā ziņā ir ļoti stipras organizācijas. Runājot par pagasta kulturālo dzīvi, būtu jāpiemin pagasta simfoniskais orķestris, kuru vada pagasta vecākais A. Strautnieks, un pieaugušo jaukts koris, kuru vada Pētermuižas skolas pārzinis M. Zommers.

Zemgales Balss, Nr. 231 (12.10.1937) - Pļaujas svētki Taurkalnē

Taurkalnes lauksaimniecības biedrība kopīgi ar Taurkalnes Pētermuižas un Taurkalnes Vasku mazpulkiem sarīkoja svētdien Taurkalnes biedrību namā pļaujas svētkus. Svinības ievadīja ar kopēju gājienu uz Valles dievnamu, kur notika pļaujas svētku dievkalpojums un Taurkalnes Vasku mazpulka karoga iesvētīšana. Sirmais dievnams greznots zeltītām vārpām un atstāj svinīgu iespaidu. Pēc dievkalpojuma kopējā gājienā visi atgriezās biedrības namā, kur notika mazpulka dalībnieku ražas apskate un svinīgais akts. Daudz vērtīgu izstrādājumu: rokdarbu, amatniecības, konservu un laukkopības ražojumu. Katrs dalībnieks droši paskaidro komisijai par saviem izstādījumiem. Atbildes ir noteiktas un pārliecinošas. Daudzi dalībnieki audzē boldrijānu un ieguvuši milzu ražas. Svinīgo aktu ievadīja Taurkalnes pagasta vecākais Strautnieks, kas ir jaunās lauksaimniecības biedrības priekšnieks. Pagasta vecākais uzsvēra, ka tagad katram prieks ir strādāt savā tēva tīrumā. Daudz ir veikts, bet daudz darba vēl nedarīta. Runu viņš noslēdza uzaicinot visus vienoties ,,Dievs, svētī Latviju". Pļaujas svētkus atklāja LLK pārstāvis Jelgavas novada mazpulku inspektors agr. K. Pelēķis uzsvērdams, ka jauno lauksaimniecības biedrību pamatā ir vienprātība, saskaņa un lietišķība. Viņu darbība aptvers visu lauku dzīvi, visas nozares. Latvijā ir nodibinātas vairāk kā 400 biedrības, no kurām 250 jau sasaukušas pilnsapulces un 80 biedrības sarīkojušas atklāšanas svētkus, kuros biedrības valdes un revīzijas komisijas locekļi nodevuši svinīgo solījumu palikt mūžīgi uzticīgi mūsu dzimtajai zemei Latvijai un strādāt savas tautas, valsts un sava pagasta labā. Katram jācenšas savi pienākumi veikt pēc labākās apziņas. Ir atmetamas tās ļaunās īpašības, kas mums palikušas pāri no cariskās Krievijas - ļauni kritizēt visu to, ko dara valsts vara. Valdība no augšas raugoties redz daudz labāki visas vajadzības, lietderību un seko taisnības principam. Mūsu pienākums - sekot tautas Vadoņa un valdības norādījumiem un aicinājumiem. Svinīgs bija mirklis, kad Taurkalnes lauksaimniecības biedrības priekšnieks kopēji ar valdi un revīzijas komisiju nodeva svinīgo solījumu, kuru pieņēma LLK pārstāvis agr. K. Pelēķis. Pēc svinīgā solījuma teksta parakstīšanas Taurkalnes pagasta vecākais Strautnieks pasniedza Jelgavas novada mazpulku inspektoram agr. K. Pelēķim Taurkalnes Vasku mazpulkam dāvāro jauno baltzaļs karogu, jauno vienības simbolu saņēma Vasku mazpulka vadītāja A. Ašāka un nodeva Vasku mazpulka priekšniekam. Svinīgo solījumu no mazpulku dalībniekiem pieņēma Jelgavas-Bauskas tautskolu inspektors J. Gregors, uzsvērdams, ka katram dalībniekam jācenšas būt uzticīgam, klausīt Dievam un vecākiem. Savi spēki jāziedo savai tautai un valstij, sirds taisnībai un savs prāts skaidrākām domām. Svinīgo solījumu nodeva 22 . mazpulcēni. Lauksaimniecības biedrības un mazpulku kopējās svinībās piedalījās daudzi mazpulki ar saviem karogiem. Ražas apskatē Taurkalnes-Pētermuižas mazpulkā I godalgas ieguva: N. Ivanovska, A. Auksteina, S. Haupmane, M. Ašāks, A. Grasiņš, V. Liepa un V. Dambrovskis. Taurkalnes Vasku mazpulkā I godalgas ieguva M. Vanaga, A. Strazdiņa, A. Celmiņš, J. Priekulis, H. Jochansons, J. Tiltnieks, M. Vanags un S. Irbinska. Vakarā notika koncerts, kurā uzstājās lauksaimniecības biedrības biedri.

Vācu karavīru atblsts Taurkalnes ugunsdzēsējiem !

Bauskas Vēstnesis, Nr. 3 (22.01.1943)

Vācu karavīru atbalsts Taurkalnes ugunsdzēsējiem. Taurkalnes pagasta zemturi pašlaik visu uzmanību veltī obligātās maizes labības nodevas izpildīšanai, nogādājot pēdējo uz noteiktām pieņemšanas vietām. Maizes labības nodevas pagasts izpildījis 60 proc. apmērā. Pagastam šoziem jāizcērt un jāizved 14.000 cieš metru mežu materiālu un šie darbi veikti 30 proc. apmērā. Labības kulšana noslēgsies tuvākā laikā. Ziemassvētkos pagasta pašvaldība kopīgi ar draudzes sieviešu komiteju rīkoja eglīti pagasta sociāli apgādājamām personām un mazturīgu ģimeņu bērniem. Pēc garīgā akta, ko vadīja draudzes mācītājs, dzīves grūtdieņi saņēma svētku dāvanas, ko bija saziedojuši pagasta iedzīvotāji. Taurkalnieši atcerējušies arī latviešu brīvprātīgos karavīrus austrumu frontē un uz cīņu laukiem ar Latviešu brīvprātīgo karavīru organizācijas galvenās komitejas starpniecību nosūtījuši 9 saiņus ar cimdiem, zeķēm, papirosiem un dažādiem lauku pārtikas produktiem. Mantu savākšanu un saiņu sagatavošanu veica sporta un kultūras biedrības Tēvijas Sargs Taurkalnes nodaļa. Pagastā atpūtā novietotie vācu karavīri Valles biedrību namā rīkoja koncertu, kurš bija ļoti kupli apmeklēts un deva 1000 RM tīru atlikumu. To vācu karavīri nodeva Taurkalnes ugunsdzēsēju komandai ugunsdzēsības rīku iegādei. Ugunsdzēsēju komandā pašlaik ir 74 dalībnieki un to vada Jānis Klinkuts. Lai veicinātu piena ražošanu, pagastā izraudzīta piena ražošanas veicināšanas un savākšanas komisija. Tanī kā priekšsēdētājs darbojas pagasta lauksaimniecības savienības vadītājs Ivanovskis, bet kā locekļi ieiet pagasta vecākais Stumbris, pienotavas vadītājs Cīrulis un lauksaimnieku pārstāvji - Kuiva, Kļaviņš, Bikernieks, Krūmiņš un Pauželis.

Sākas komunistu vara - Bauskas Darbs, Nr. 114 (19.10.1946) - Novērst nekārtības

Taurkalnes kooperatīvu dienā apmeklē 20-40 cilvēku, bet lai gan kooperatīvā strādā 8 personas, tomēr apkalpošana ir ārkārtīgi gausa. Daļa pārdevēju „nosit" laiku, pļāpādami un iztirzādami dienas notikumus pagastā. Ja pircēji kļūst nepacietīgi un aicina izsniegt preces, tad pārdevēja Vera Skujevska īgni atcērt: „Vēl būs 5 pārdevēji, bet 20 pircēji gaidīs visu dienu." Tāpat, ja kooperatīva biedriem paredzēts 'izsniegt preces, tad tās dabū tikai dažas atsevišķas personas. 29. septembrī bija paredzēta kooperatīva biedru sapulce, bet kooperatīva vadītājs b. Salenieks saziņoja tikai apmēram 15 cilvēkus, pārējie paziņojumu saņēma trīs dienas pēc sapulces. Darba zemnieki un kooperatīva biedri prasa, lai šādas nekārtības tiktu novērstas.
Kooperatīva biedrs

Ļoti interesants raksts (saistīts ar Valli) par kādu ciemu Zviedrijā, kur visi runāja arī latviski

Pirms lasiet, gribu pateikt, ka vairākus gadsimtus Valle skaitījās Kurzemē.

Ārzemju latviešu avīze ,,Laiks'' 1958.06.11.

Zviedru ciems, kur visi runā latviski.

Kurzemes karošu grebēja pēcteču ciems Smolandē, divu valodu ciems Zviedrijā, kurā visi saka „labdien".

Malmē, - Dienvidzviedrijā.

Smolandes mežos atrodas ciems, kurā visi cilvēki, lieli un mazi runā - latviski, kaut arī viņi par Latviju lielāko daļu daudz nezina. Bet viņiem šī pašu ciema valoda sagādā lielu prieku un bērni ir lepni, ka var runāt savā starpā tādā valodā, kuru pārējie zviedri nesaprot. Malmes laikraksts ,,Kvaellsposten" par šo ciemu plašā reportāžā raksta: ,Labdien, saka veca māmiņa, kad mēs pārkāpjam mājas slieksni. Labdien, saka plecīgs puisis zilā darba pārvalkā. Labdien, skan pretim vesels koris mazu balsu no lielā sola. Mēs izberzējam acis. Jā, tomēr - mēs taču esam Zviedrijā, Lesenas ciemā Dienvidrietumu Smolandē. Tas ir baltiešu ciems, kurā gandrīz visi runā divās valodās. Kad karošu grebējs Junass Nilsons Boeshultā, 1800. gadu beigās redzēja, ka koka karošu tirgus viņa apkaimē kļuvis neienesīgs, viņš ar Dieva palīgu un dēlu Nīlsu pie rokas devās pasaulē, lai grebtu un pārdotu savas karotes citur. Viņa gaitas to noveda Baltijā, un tur viņš no Rīgas kopā ar dēlu devās garos sirojumos, allaž ar savu karošu maisu pār muguru. Reizēm viņi aizklīda pat dziļi Krievzemē. Junasa karotēm bija liela piekrišana. Vecā Junasa Nilsona dēls Nīlss Valles (?) ciemā, Kurzemē atrada sev dzīves biedri, un abi smolandieši drīz vien aizmirsa grūtos laiku un nabadzību savā dzimtenē. Bet tad uznāca pirmais pasaules karš un tam sekojošās baltiešu brīvības cīņas. Junass Nilsons ar savu karošu maisiņu jau sen stai gāja pa debesu pļavām, bet viņa dēls ar ģimeni ilgojās tikt prom no nemiera vietas, it sevišķi tā pēc, ka laiku pa laikam vienam vai otram no viņa dēliem bija jāslēpjas mežos, lai paglābtos no krievu durkļiem. Tad viņi nolēma atgriezties tēva dzimtenē Zviedrijā un meklēt savu Smolandi, kas kaut trūcīga un skarba, tomēr varēja dot drošību. Tēvs ar dēliem devās ceļā pirmais. Vēlāk viņiem sekoja māte ar meitenēm un - veselu saini dažādu potzaru no vecāku dārza. No šiem potzariem tagad pēc 35 gadiem Lesenas ciemā aug 100 ! Ābele, pie tam tādas šķirnes, kas Zviedrijā nav diez cik parastas. Šogad paiet 36 gadi no dienas, kad Nīlss Junasons ar ģimeni, kurā toreiz bija sieva, 5 dēli un 2 meitenes, tika pie zemes vecajā Lēsenes ciemā, no kurienes Nīlss kādreiz kā mazs puika tēvam pie rokas bija devies pasaulē. Šodien ciemā ir piecas Junasonu ģimenes. To galvas ir Četri Junasona dēli un piektais Junasons, kas nav vecā Junasa Nīlsona pēctecis. Karošu grebšana jau sen vairs nav modē, tēvi tagad ir galdnieki, zemnieki, ceļu strādnieki. Jauna Junasonu paaudze jau stāv uz lielās dzīves sliekšņa un gaida savu kārtu. Bet latviešu mēle te joprojām ir ikdienas sarunu valoda. Vecā māte Anna Rutkovska no Kurzemes, kura ir ciema tēva māte un tagad jau 80 gadu veca, zviedriski nekad nav pratusi. Viņa, atbalstīdamās uz spieķīti, paklibo pa savu mīļo ābeļdārzu un runājas ar augļu kokiem latviski. Viņa vada visu cilti ar lielu suverenitāti. Visi prot latviski un jaunie ar lielu labpatiku sarunājas savā starpā tikai latviski, it sevišķi, ja tos dzird kāds svešinieks. Tālu prom no lieliem apdzīvotiem centriem, no kaimiņiem un paziņām, šis mazais meža ciems Smolandē saglabājis savu seju kā vienīgā vieta Zviedrijā, kur visi runā divās valodās. Richards Junasons ir neliels vīrs ar 50 gadiem uz muguras, bet sirsnīgu smaidu acu kaktiņos un galvu - vienmēr pilnu idejām par dažādiem jauninājumiem dzīvē. Viņš bija mazs puika toreiz, kad tēvs nolēma atgriezties no Kurzemes Zviedrijā. 14 gadu vecumā viņš pirmo reizi redzēja Smolandes akmeņainos paugurus, šodien Richards kā mazs ķēniņš sēd savā valstībā - ap 1000 tunlandēm zemes - liela meža vidū, Lēsenas ciema tuvumā. Viņa valstība līdz 99 procentiem aizņemta ar visdažādāko šķirņu augļu kokiem, pazīstamiem un svešiem. Ja prasa Richardam, cik augļu koku īsti ir viņa dārzā, tad viņš atbild apmēram tāpat kā laps, kad tam vaicā, cik ziemeļbriežu viņam ir. Viņš - nezina, vai arī varbūt (nodokļu dēļ) negrib zināt. - Nūjā, varbūt kāds tūkstotis, varbūt vairāk. Neesmu skaitījis. Viņš runā zviedriski ar stipru akcentu, šis mazais augļkopis, kas ar neticamu enerģiju apriezis otrādi akmeņaino meža zemi un pārvērtis to ziedošā dārzā. Reizi gadā, kad ābeles zied, Richards ver savas mājas vārtus. Viņš uzceļ pats savu dejas grīdu, pušķo vārtus un sētu ar meijām, un salūdz visas apkārtnes jauniešus uz deju. Variet būt droši, ka jaunieši Richarda ābeļziedu svētkos jūtas lieliski. Un Amors šauj savas bultas tālajā Smolandes stūrī. Bet nelūgti viesi ir nelūgti. Richards aicina tos, ko viņš izvēlas. Apmēram 100 cilvēku, līdzīgos pāros. Pats tad viņš sēd ar kafijas krūzi mājas priekšā un smaidīdams lūkojas jaunatnē un savos ziedošajos ābeļkokos. Jā, te ir skaisti, Smolandē, viņš saka... -

Taurkalnes (Valles) pagastā Grantskalnos 1911. gada 10. jūlijā ir dzimis slavenais gleznotājs marīnists Artūrs Upelnieks. Viņš ir vienīgais latviešu mākslinieks, kurš uzņemts ASV profesionālo mākslinieku līgā (American Artists Professional League). 1980. g. mākslinieks tiek apbalvots ar Itālijas Mākslas akadēmijas Zelta medaļu un ievēlēts tajā par akadēmiķi. 1986. gadā akadēmija viņu apbalvojusi ar augstāko atzinību Zelta Oskaru (Oskar d'ltalia). Artūrs Upelnieks ir dzimis Grantskalnos 1911. gada 10. jūlijā. Tēvs Pēteris Upelnieks bija zemnieks Vallē. Šeit, "Grantskalnu" māju tēva tīrumos, iedams aiz baltā zirdziņa un klausīdamies cīruļdziesmu dzidrajās debesīs, zēns ir sācis sapņot par mākslas valdzinājumu. Nav bijis lemts piepildīties tēvs vēlējumam par krietnu palīgu lauku sētā. Arturs Upelnieks pieder pie tiem retajiem laimīgajiem, kas kopš agras jaunības jutuši šo savu dzīves aicinājumu un, uzticīgi sekodams tam, guvis izcilus panākumus. Bez iepriekšējas profesionālas sagatavotības no 1934. gada sākas dzimtās puses ainavu gleznošana. Pagastā, kur dzimuši brāļi Amtmaņi, pirmskara gados aktīvi darbojās lauku brīvdabas teātra pašdarbnieki. Ar laiku nākamais mākslinieks sāk piedalīties šajās izrādēs, gleznodams tām dekorācijas. Nedaudz vēlāk, 1936. gadā, Arturs atstāj tēva mājas un pārceļas uz dzīvi Rīgā. Sākas mācības Latvijas Tautas universitātes praktiskās mākslas studijas glezniecības nodaļā, kuras turpinās līdz 1940. gadam. Tiek nodibināta arī ģimene, kurā piedzimst divi dēli. Taču sākas pasaules karš, kas pārvelk svītru gaišajiem nākotnes nodomiem. Dažus mēnešus A. Upelnieks darbojas Latvijas Nacionālajā operā par dekorāciju papildu gleznotāju, bet pēc vācu karaspēka ienākšanas šis darbs tiek pārtraukts. Divus kara gadus mākslinieks ir skatuves gleznotājs Bauskas teātrī. Pirmā personālizstāde tiek atklāta Rīgā 1943. gadā mākslas salonā "Zinta". Dramatiskie kara laika notikumi nepaiet secen arī jaunajam māksliniekam, un 1944. gadā emigrācijas vilnis aizskalo viņu no Latvijas uz Vāciju, uz Altetingas pilsētiņu. Ģimenei Latvijā kopš šī brīža viņš ir zudis. Lai izdzīvotu, sākas intensīvs darbs - izstāde pēc izstādes. Pēckara apstākļos valstī ar militarizētu un sagrautu ekonomiku cilvēku intereses ir visai tālu no glezniecības darbiem, un par tiem maksā grašus. Laikaposmā no 1944. līdz 1950. gadam dažādās Vācijas pilsētās tiek sarīkotas 14 izstādes; skatītāji un kritika atsaucīgi uzņem mākslinieka sniegumu. Jau 1945. gadā A. Upelnieks tiek uzņemts par Minhenes Tēlotājmākslas profesionālās apvienības biedru. Lielākā daļa šī perioda gleznu atrodas privātās kolekcijās, kā arī Bavārijas Mākslas muzejā un pilsētas valdes namā Ašafenburgā. Pēc gadiem politiskā situācija pasaulē ir mainījusies, un kopā ar citiem latviešu emigrantiem un nākamo vācu tautības dzīvesbiedri mākslinieks 1950. gadā atstāj Vāciju un pāri okeānam dodas uz ASV, Ņujorku. Atkal cita valoda, cita kultūra un cita sabiedrības vērtību skala. Arī attieksme pret mākslu šeit ir pavisam citāda - kā pret vienu no daudzajām biznesa izpausmēm. Ņujorkā dzīvo mākslinieki no visas pasaules, un spēcīgas konkurences apstākļos ir jāsāk viss no gala. Tikai talants, intensīvs, saspringts darbs, spēcīgas emocijas un spilgtas krāsas var nodrošināt panākumus. Pēc grūta pārbaudījumu laika mākslinieks iztur šo konkurenci, viņa vārds aizvien biežāk sāk parādīties izstāžu katalogos. Jaunajā amerikāņu ģimenē pēc gadiem piedzimst dēls Gunārs un meita Anita. Tikai latviskie bērnu vārdi vēl nedaudz atgādina par tēva tālo dzimteni, jo ģimenē lieto angļu valodu. Pirmā personālizstāde Amerikas kontinentā atklāta Ņujorkā 1964. gadā, bet 1973. gadā mākslinieks tiek uzņemts Amerikāņu mākslinieku profesionālajā līgā (AAPL). Nāca panākumi - 1974. g. pirmā vieta par darbu "Ziemeļjūras zvejnieki", 1979. g. "Grand National’’ izstādē viņa darbs "Pavasaris" saņēma augstāko atzinību - zelta medaļu.
1980. gadā Itālijas Mākslas Akadēmija (Academia Italia Delle Arte) ievēlēja A. Upelnieku par goda biedru, kā vienīgo mākslinieku ārpus Itālijas. Līdz ar šo pagodinājumu nāca atzinība - zelta medaļa (Academic of Italy with Gold medal). Itālijā 1983. gadā iznākušajā starptautiskajā personāliju enciklopēdijā blakus pasaulē pazīstamu valstsvīru, diplomātu, slavenu zinātnieku, Holivudas zvaigžņu un izcilu mākslinieku biogrāfijām atrodama arī A. Upelnieka biogrāfija. Lielākā daļa mākslinieka pēckara darbu veltīti jūras tēmai. Grūti atraut acis no šiem darbiem. Vareni okeāna viļņi triecas pret Amerikas kontinenta piekrastes klintīm, aiz košajām krāsām netverami mūžīgās, sen apdziedātās dabas stihijas varenība, atmiņā neviļus atsaucot pazīstamu glezniecības klasiķu darbus. Izstādes Ņujorkā, Vācijā, Kanādā, Kalifornijā... Tāda ir viņa darba ikdiena. Artura Upelnieka glezniecība izceļas ar spēcīgu, košu kolorītu, radot neviltotu, dzīvi apliecinošu krāsu simfoniju, un tāpēc tā nekad morāli nenovecos. Par latvisku šo glezniecību tās tradicionālajā izpratnē nosaukt, protams, nevar. Jau sen mākslinieks ir kļuvis par latviešu izcelsmes amerikāņu gleznotāju. Ar nožēlu jāsaka, ka mākslinieka pēckara darbu Latvijā nav, ir saglabājušās dažas agrīnā perioda trīsdesmito gadu gleznas: "Pērses ūdenskritums", "Valles baznīca" un, iespējams, vēl kādas citas, mūsu neapzinātas. Šī iemesla dēļ mums dzimtenē nav iespējas vispusīgi iepazīties ar mākslinieka jaunradi un lielā mērā jāpaļaujas uz ārzemju mākslas speciālistu vērtējumu. 1994. gada 5. jūlija rītā aprāvās gleznotāja Artūra Upelnieka darbīgā mūža gājums. Viņš tika guldīts zemes klēpī Sv. Kārļa kapos Ņujorkā.

Lapas skatījumi

1930. gada karte, kur pa vidu mana māja ,,Purviņi'' (laikam no 1941. gada ,,Līgotāji'')

Valles vēsture

To, ka vallieši bijuši lieli dzērāji apliecina ieraksts Ā. Alunāna ,, Zobgala kalendārā '' 1914. g.

Wallhof

Livonijas karte

1935. gada Latvijas karte , kurā redzams , ka tagadējo Mežmuižu sauca par Taurkalni

Valles pagasta demogrāfiskie dati par 2015. gadu

Teritoriālās peripetijas

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 1

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 2

Vecumnieku novads

Valles pagasts

Valles centrs no satelīta

Valles satelītkarte

Mežmuižas karte

Jaunjelgavas apriņķa 1859. gada karte, kurā redzams, ka tad Mežmuižu sauca par Wilka muižu

Mežmuiža

Valles pagasta centrālā daļa - karte

Georgs Mancelis (1593 - 1654)

1619. g. Mollīna tipogrāfijā iespiestā G. Manceļa meditācija par zemestrīci Vallē 1616. g.

Valles pirmais ārsts un aptiekārs

Alfreds Amtmanis-Briedītis (1910-tie gadi) , Rīga

A. Amtmanis-Briedītis kopā ar otru sievu Valliju Amtmani

Alfreds Amtmanis-Briedītis ( foto pēc 1950. gada )

Alfreds Amtmanis-Briedītis un kopā ar pirmo sievu Antu Klints 1926. gadā , Rīgā

A. Amtmanis-Briedītis un Elza Radziņa (1965)

Jautājums Elzai Radziņai

A. Amtmanis-Briedītis par kāpšanu zvanu tornī Valles baznīcā

A. Amtmanis-Briedītis un Velta Līne 1958. gadā

Alfreda Amtmaņa-Briedīša māja 1970. gadā

Zvanītāju Bukas 2001.05.08.

Aktieru brāļu Amtmaņu muzejs ,, Zvanītāju Bukas " (Foto J. Sedols. 2002. gada 18. jūlijā)

Ķekavas pagasta sieviešu koris ,, Daugaviete " muzejā 06.12.2011.

2015. gada 16. maijā aktieru Amtmaņu muzejā ,, Zvanītāju Bukas " notika Muzeju nakts .

3

Vēsturisks foto pie ,, Zvanītāju Bukām '' Alfrēda Amtmaņa-Briedīša 100. gadē 1985. gadā

Alfrēda Amtmaņa-Briedīša muzeja atklāšana 1985. g. 5. augustā

Poļu–zviedru karš (1600-1629/1635)

Livonijas karte - 1630. gads

Interesants fakts un tālāk dokuments no Poļu-zviedru kara laika

4. Lietuvas armijas nodarīto zaudējumu saraksts. Valles muižā , 1622. g. 26. janvārī

Ļoti interesants vēstures fakts ir Valles kauja 1626 . gadā

Kaujas uzvarētājs - Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs

Valles kauja

Valles valnis

Valles valnis (25.04.2011) (Foto Dāvis Kļaviņš) - 1

Valles valnis (25.04.2011) (Foto Dāvis Kļaviņš) - 2

Valles baznīcas izpostīšana

Izpostītā Valles baznīca. 1960-to gadu otrā puse

Valles evaņģēliski luteriskā baznīca

Valles baznīca pirms nopostīšanas ( gads nezināms )

Valles baznīca - 19-- (pirms 1940. gada)

Valles luterāņu baznīca . 1930-to gadu foto

Valles baznīca 2013. gadā

Valles baznīca no priekšpuses 2011. gada 22. aprīlī

Valles baznīca 2015. g. 16. augustā atzīmēja 230. gadskārtu

Valles baznīcas iekštelpu priekšpuse 2016. gadā

Valles baznīcas iekštelpu aizmugure 2016. gada 18. septembrī

1920 - 1940. g. Taurkalnes (līdz 01.09.1925. Valles) pagastā bija ļoti daudz biedrību - 1

Taurkalnes pagasta biedrības - 2

Taurkalnes ( līdz 01.09.1925. Valles ) pagasta biedrības - 3

Taurkalnes ( līdz 01.09.1925. Valles ) pagasta biedrības - 4

Taurkalnes lauksaimniecības biedrības biedra karte

Valles pagasta telefona numuri 1940. gadā

Internetā atradu interesantu faktu, ka Otrā Pasaules kara laikā Vallē bijis iesaukšanas punkts

Nacionālie partizāni Taurkalnes pagastā

Latviešu nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos

Neviena vieta nav iedomājama bez skolas. Tāpēc informācija par Valles skolām.

Valles vidusskola - 1 (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2010. gada 10. augustā)

Valles vidusskola - 2 (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2010. gada 10. augustā) - 2

Valles vidusskola - 3

Skolēni padomju laikos, kad bērnu laukos bija daudz

Valles vidusskolas 8. klases izlaidums. 1985. gads

Valles viduskolas bijušie direktori Valles vidusskolas 35. gadu pastāvēšanas jubilejā

Valles pagasts 1. Pasaules karā

Pirmā Pasaules kara kapi

Vasku kapi - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Vasku kapi

Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi