1930. gada karte, kur pa vidu mana māja ,,Purviņi'' (laikam no 1941. gada ,,Līgotāji'')

1930. gada karte, kur pa vidu mana māja ,,Purviņi'' (laikam no 1941. gada ,,Līgotāji'')
1930. gada karte, kur pa vidu mana māja. Tobrīd tās nosaukums ir ,,Purviņi'', bet no 1941. gada ,,Līgotāji''. Māja celta 1864. gadā

Valles vēsture

Valle vēsturiski bijusi robežteritorija starp sēļu un zemgaļu apdzīvotajām zemēm. Rakstos minēts, ka 1106. gadā sēļi pirmoreiz cīnījušies pret krieviem pie Valles. Pagasta rietumdaļa bijusi ievērojama pārvaldes vieta ar diviem - Lūravu un Pilveru - pilskalniem, kas atrodas netālu viens no otra. Tas liek domāt , ka ceļš starp tiem bijis jau sirmā senatnē.

Tautasdziesma no Dainu skapja, pierakstīta Vallē, aktuāla arī šodien :

Es dzērājis arājiņš ,

Man dzērāja līgaviņa ;

Kas to manu cepurīti

Dzērumā paglabās ?

To, ka vallieši bijuši lieli dzērāji apliecina ieraksts Ā. Alunāna ,, Zobgala kalendārā '' 1914. g.

Wallhof

Wallhof
Valle ( Gr. Wallhof ) - tulkojumā no vācu valodas - Lielā Valle

Livonijas karte

Livonijas karte
Livonijas karte , kurā redzama Valle ( Gr. Wallhof ) , Mazvalle ( Kl. Wallhof ) , Taurkalne ( Taureskaln ) un Iecava ( upe ) ( Ekau )

1935. gada Latvijas karte , kurā redzams , ka tagadējo Mežmuižu sauca par Taurkalni

1935. gada Latvijas karte , kurā redzams , ka tagadējo Mežmuižu sauca par Taurkalni
1935. gada Latvijas karte , kurā redzams , ka tagadējo Mežmuižu sauca par Taurkalne

Valles pagasta demogrāfiskie dati par 2015. gadu

Valles pagasta demogrāfiskie dati par 2015. gadu
Valles pagasta demogrāfiskie dati par 2015. gadu

Teritoriālās peripetijas

19 gs vidū Valles un Taurkalnes apkārtnē pastāv 14 pagasti: Taurkalna jeb Mežmuižas, Taurkalna meža muižas, Taurkalna I apakšmeža muižas, Taurkalna II apakšmeža muižas, Taurkalna III apakšmeža muižas, Kalnamuižas, Kannenieku, Kārklu, Krāslanmuižas, jeb Klāsenmuižas, Valles mācītājmuižas, Pētermuižas, "Smīdes muižas, Jaunvalles, Vecvalles pagasti.

19 gs beigās iepriekš minētās administratīvi teritoriālās vienības apvienojas, izveidojot divus pagastus – Valles un Taurkalnes. Pagastu apvienošanās notiek pakāpeniski. Piemēram Mācītājmuižas pagasts Valles pagastam pievienots 1893. gada nogalē, Mežmuižas pagasts 1895. gada sākumā. 1900.gada februārī Valles pagasts tiek apvienots ar Taurkalnes pagastu, paturot Valles pagasta nosaukumu, kurš ietilpst Jaunjelgavas apriņķī.

20 gs 20. gados Valles pagastu iekļauj Bauskas apriņķī, bet 1926. gadā latviskojot vietu nosaukumus, maina arī vairāku pagastu nosaukumus, Valles pagastu pārdēvējot par Taurkalnes pagastu, kas vietējiem ļoti nepaticis. 1935. gadā tā platība bija 235, 6 km2. 1945. gadā pagasta teritorijā izveidoja Taurkalnes, Valles, Gobas un Taursila ciema padomes. 1954. gadā Valles ciemam pievienoja Gobas ciemu. 1956. gadā Valles ciemu likvidēja, kolhoza "Padomju Latvija" teritoriju pievienojot Taurkalnes ciemam, bet kolhoza "Jaunā Gvarde" teritoriju - Birzgales ciemam. 1961. gadā Taurkalnes ciemam pievienota daļa Krastu ciema. Pagastus kā lieku teritoriālo vienību likvidē 1949. gadā, apriņķi kļūst par rajoniem, un Taurkalnes ciemu pievieno jaunizveidotajam Jaunjelgavas rajonam. Pēc septiņiem gadiem arī šo rajonu likvidē, un Taurkalne atkal nokļūst Bauskas rajonā. Vienpadsmit gadus vēlāk to atkal atdala, pievienojot jaunizveidotajam Stučkas rajonam. Tikai 1990. gadā Taurkalnes ciems atgūst Valles pagasta nosaukumu ar piederību pārdēvētajam Aizkraukles rajonam. 2009. gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Vecumnieku novadā. Valles pagasts ir viena no Vecumnieku novada administratīvajām teritorijām tā austrumos. Robežojas ar sava novada Vecumnieku, Stelpes, Bārbeles, Kurmenes pagastiem, Neretas novada Mazzalves pagastu, Jaunjelgavas novada Daudzeses un Sērenes pagastiem, un Ķeguma novada Birzgales pagastu. Pagasta centrs atrodas Vallē.

Apdzīvotās vietas : Krīči, Liepkalni, Mazvalle, Mežmuiža, Penderi, Pētermuiža, Reizeni, Salas, Taurkalne, Tenteni, Valle. Upes : Iecava, Ģirupe, Rūdupīte, Slepkavupīte, Svētupe, Vārnupe, Zirgupīte, Smārde, Sudmaļupīte. Ūdenstilpes: Aklais ezers, Vāveres ezers, Mežmaļu dīķis.

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 1

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 1
Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 1

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 2

Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 2
Grāmata ,, Apriņķu un pagastu apraksti " ( 1937 ) - 2

Vidzemes galējais dienvidu ( D ) punkts

Ir Vecumnieku novada Valles pagasta un Ķeguma novada Birzgales pagasta robežpunkts , kas atrodas mežainā apvidū . Tuvākā viensēta Ķeguma novada Birzgales pagastā ir „ Rempji ”, kas atrodas ~ 0,5 km uz ziemeļiem no galējā dienvidu punkta . Vidzemes galējā D punkta ģeogrāfiskās koordinātas :

Ģeogrāfiskais platums – 56° 32’ 25,2”

Ģeogrāfiskais garums – 24° 40’ 42,4”

Vecumnieku novads

Valles pagasts

Valles centrs no satelīta

Valles centrs no satelīta
Valles centrs no satelīta

Valles satelītkarte

Valles satelītkarte
Valles satelītkarte

Mežmuižas karte

Jaunjelgavas apriņķa 1859. gada karte, kurā redzams, ka tad Mežmuižu sauca par Wilka muižu

Mežmuiža

Mežmuiža, agrāk arī Taurkalnes muiža, ir ciems Vecumnieku novada Valles pagastā. Izvietojies pagasta dienvidaustrumos Iecavas krastā pie autoceļa V936, 6 km no pagasta centra Valles, 24 km no novada centra Vecumniekiem un 75 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Taurkalnes (Tauerkaln) pusmuižas centru. Pēc oficiāliem datiem tajā vairs dzīvo tikai 16 iedzīvotāji. Mežmuižas agrākie nosaukumi bijuši Neugut, Tauerkaln, F. Tauerkaln, Wilku muiža, Tauerkalne, Taurkalne. No kura laika, sākta saukt tikai par Mežmuižu, nav zināms. Bet cik lasāms no vēstures palikušajiem gabaliņiem , tad Mežmuiža kādreiz bijusi rosīga un darbīga vieta ar savu rūpniecību, lauksaimniecību, mežizstrādi. Bijušas daudzas mājas u. c. , kas viss diemžēl aizgājis nebūtībā. Tālāk sekos manas mammas pierakstītais, ko viņai par Mežmuižu izstāstījis Jānis Sudrabiņš. Mežmuiža ir sena apdzīvota vieta kopš Livonijas laikiem (13 gadsimts). Sevišķi intensīva Mežmuižas attīstība notika Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā. It sevišķi Kurzemes hercoga Jēkaba (1642. gada 16. augusts - 1682. gada 1. janvāris) valdīšanas laikā. Tad tika ierīkotas manufaktūras (atšķirībā no amatnieka darbnīcas manufaktūrai raksturīgs lielāks nodarbināto skaits, darba dalīšana ražošanas procesā, kā arī ražošana tirgum, bet ne pasūtītājam. Tomēr līdzīgi amatnieka darbnīcai arī manufaktūrā galvenais ir roku darbs) - darvas tecinātava, gateris un linu austuve. Ap 10 km no Mežmuižas pašā meža vidū vēl 20 gs 40-jos gados bijušas redzamas riņķveida celtnes pamata atliekas (akmeņu klāsts saistīts ar kaļķu javu). 1701. gadā uzcelts Mežmuižas ērberģis ar akmens un ķieģeļu pamatiem, pie kam senā tagad pazudušā dokumentā bijis rakstīts, ka ķieģeļi vesti jaunbūvei no Vecmuižas ķieģeļnīcas. Pati Mežmuiža atradās pie Kurzemes hercogistes ļoti svarīgiem Rīgas, Bauskas un Lietuvas satiksmes ceļiem. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā tā kļuva par nozīmīgu atbalsta punktu hercogistes ziemeļu-austrumu perifērijā. Mežmuižas ērberģis bijis celts no guļkokiem, siltumizolācijai kalpojuši niedru saišķi iekšsienās nostiprināti ar ķīļiem. Ēkai bija dakstiņu jumts. Tika celtas arī citas guļbūves un saimniecības ēkas. 19 gadsimtā celta akmens mūra klēts ar balti kaļķotām, dekoratīvām logailām. Tanī pat gadsimtā uzcelts arī koka guļbūves krogs un smēde. Mežmuižā vērojamas arī regulāra parka un alejas atliekas. 18 gs Mežmuiža kļūst par kroņa rentes muižu ar lopkopības profilu. Pēdējo rentnieku sauca Mazūdris. Darbojās arī gateris un ūdens dzirnavas. Bijušā muižas kalpu ēka pārveidota par veikalu.

Valles pagasta centrālā daļa - karte

Valles pagasta centrālā daļa - karte
Valles pagasta centrālā daļa - karte

Georgs Mancelis (1593 - 1654)

Viens no ievērojamākiem cilvēkiem, kas dzīvojuši Vallē, ir Georgs Mancelis (1593 - 1654) - vācu tautības latviešu literāts un valodnieks.

Georgs Mancelis bija mācītājs Vallē no 1616. – 1620. gadam. Salīdzinot ar agrākajiem autoriem, G. Mancelis ievērojami uzlaboja feodālo laiku literāro valodu un ortogrāfiju, pirmais sarakstīja sprediķus latviešu valodā un arī vāciski latvisku vārdnīcu. Lai gan autors aizstāv Baltijā pastāvošo feodālo kārtību, vairākos sprediķos, it īpaši latviešu valodā sarakstītajos sprediķos, viņš sniedz spilgtas vēsturiskas ainas no latviešu zemnieku dzīves, parāda viņu negatīvo attieksmi pret baznīcu un muižu. Mancelis ir tulkojis latviski Salamana sakāmvārdus [1637] un Sīraka gudrības grāmatu [1642]. 1631. gadā tiek publicēta viņa sastādīta mācītāja rokasgrāmata Lettisch Vademecum, [Latviešu ceļvedis]. Ar šo darbu Mancelis ne tikai deva jaunu labāku iespēju latviešiem apgūt kristīgo mācību, bet arī ieviesa jaunu latviešu valodas rakstību, ko mēs pazīstam, kā tā saucamo veco druku, t.i. , rakstību ar gotiskajiem burtiem. 1638.gadā ar nosaukumu Lettus [Latvietis] tika publicēta pirmā Manceļa sastādītā vācu – latviešu vārdnīca. Tā ir pirmā latviešu valodas vārdnīca vispār. Šai vārdnīcai ir pielikums : “Latviešu frazeoloģija”, kam savukārt divi pielikumi – “ Desmit sarunas ” un Salamana sakāmo vārdu tulkojums latviešu valodā. Desmit sarunas, kā norāda Aleksejs Apīnis, ir pirmais latviešu “mākslinieciskās prozas iedīglis.” Pats ievērojamākais Manceļa darbs, tomēr neapšaubāmi ir viņa sprediķu grāmata Lettische Lang – gewunschte Postill [Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata]. Tā ir pirmā un divus gadsimtus latviešu vidū visvairāk lasītā sprediķu grāmata, kam popularitātes ziņā nevar līdzināties neviena no vēlāko autoru publicētajām sprediķu grāmatām. Būdams Vallē par mācītāju, Georgs Mancelis novēro un apraksta tādu retu dabas parādību kā zemestrīce. Tiek publicēts Manceļa traktāts “Meditatio theologistoricophysica de terrae motu” (“Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemestrīci”). Mancelis izklāsta ne vien sava laika ortodoksālo demonoloģisko viedokli, ka zemestrīce ir velna uzsūtīta, bet, atsaucoties uz vairāku zinātnieku atzinumiem, dod arī šās dabas parādības cēloņu skaidrojumu tā laika zinātnes līmenī. Aplūkojot zemestrīces teoloģiskā aspektā, Mancelis nonāk pie “pirmkustinātāja”. Dabaszinātnieku paustajiem uzskatiem varētu būt taisnība, bet ticīgajiem cilvēkiem esot jāiet tālāk, jāapskata visu dabas parādību radītājs un pirmcēlonis – Dievs. Mancelis interesējies par dažādu zinātņu sasniegumiem, nav samierinājies tikai ar ortodoksālās baznīcas skaidrojumiem.

1619. g. Mollīna tipogrāfijā iespiestā G. Manceļa meditācija par zemestrīci Vallē 1616. g.

1619. g. Mollīna tipogrāfijā iespiestā G. Manceļa meditācija par zemestrīci Vallē 1616. g.
1619. g. Mollīna tipogrāfijā iespiestā G. Manceļa meditācija par zemestrīci Vallē 1616. g.

Valles pirmais ārsts un aptiekārs

Valles pirmais ārsts un aptiekārs
Informācija no 1996. gada Aizkraukles kalendāra

Pats ievērojamākais cilvēks , kas dzimis Vallē, ir Alfrēds Amtmanis-Briedītis. (Padomju gados Alfredu pārtaisīja par Alfrēdu)

Alfreds Amtmanis-Briedītis, īstajā vārdā Alfreds Amtmanis (dzimis 1885 . gada 5. augustā Vallē, miris 1966. gada 15. maijā Rīgā) bija latviešu teātra aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs. Bērnību pavadīja Valles "Zvanītāju Bukās ", tēvs bijis Valles luterāņu baznīcas zvaniķis. Brālis Teodors Amtmanis arī vēlāk kļuvis par aktieri. 1903. gadā pirmoreiz kā aktieris uzstājās Rīgas Jaunajā teātrī. Vēlāk darbojās Apollo teātrī un Liepājas teātrī. No 1909. līdz 1912. gadam mācījās Jēkaba Dubura Latvju dramatiskajos kursos. Pirmā pasaules kara laikā vadīja Pēterpils Latviešu teātri. Pētera Stučkas valdības laikā 1919. gadā, kad tika nodibināts Strādnieku teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis bija režisors tā pirmajam iestudējumam (Leona Paegles luga "Augšāmcelšanās "). Kad nodibinājās Latvijas Nacionālais teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis kļuva par vienu no redzamākajiem šā teātra aktieriem un režisoriem (izņemot periodu no 1921. līdz 1924. gadam, kad viņš darbojās Dailes teātrī). No 1926. līdz 1939. gadam bija precējies ar aktrisi Antu Klints. Pēc Otrā pasaules kara Amtmanis-Briedītis turpināja darboties šajā teātrī (kas tika pārsaukts par LPSR Valsts Drāmas teātri), un no 1944. līdz 1966. gadam bija tā galvenais režisors. Kā aktieris A. Amtmanis-Briedītis bijis spilgts raksturotājs ar plašu vērienu, un tēlojis ļoti atšķirīgas lomas - Induli , Uldi un Jāzepu (Raiņa "Indulis un Ārija", 1912; "Pūt, vējiņi", 1914; "Jāzeps un viņa brāļi", 1920), Joski un Dūdaru (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1923, 1935) , Atvasaru (A. Griguļa "Māls un porcelāns", 1947) . Pirmais lielākais A. Amtmaņa-Briedīša režijas panākums bija A. Ostrovska "Belugina precības" (1913) . A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumos laikmeta sociālā dzīve atklāta spraigā darbībā, spilgtos, emocionālos un psiholoģiski bagātos tēlos. Daudzi A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumi Nacionālajā (padomju laikā-Drāmas) teātri pieskaitāmi pie latviešu teātra labākajiem sasniegumiem, t.sk. V. Lāča "Zvejnieka dēls" (1949), A. Upīša "Zaļā zeme" (1950), P. Rozīša "Ceplis" (1953), R. Blaumaņa "Ļaunais gars"(1953) un "Skroderdienas Silmačos"(1955). Viņš bija izcils aktiermākslas jomā, taču viņa darbību apēno aktīvā sadarbošanās ar padomju režīmu, par ko tikpat kā nemaz nerunā. Brāļu Amtmaņu dzimtajās mājās " Zvanītāju Bukās " Vallē ir izveidots muzejs. To atklāja 1985. gadā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā un ekspozīcija stāsta par A. Amtmaņa-Briedīša un T. Amtmaņa devumu latviešu teātra attīstībā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām.


Alfreds Amtmanis-Briedītis (1910-tie gadi) , Rīga

A. Amtmanis-Briedītis kopā ar otru sievu Valliju Amtmani

Alfreds Amtmanis-Briedītis ( foto pēc 1950. gada )

Alfreds Amtmanis-Briedītis un kopā ar pirmo sievu Antu Klints 1926. gadā , Rīgā

A. Amtmanis-Briedītis un Elza Radziņa (1965)

Jautājums Elzai Radziņai

A. Amtmanis-Briedītis par kāpšanu zvanu tornī Valles baznīcā

A. Amtmanis-Briedītis un Velta Līne 1958. gadā

Alfreda Amtmaņa-Briedīša māja 1970. gadā

Alfreda Amtmaņa-Briedīša māja 1970. gadā
Īstā māja ! Nevis kā tagad kopija .

Zvanītāju Bukas 2001.05.08.

Zvanītāju Bukas 2001.05.08.
Foto - Raitis Apalups

Aktieru brāļu Amtmaņu muzejs ,, Zvanītāju Bukas " (Foto J. Sedols. 2002. gada 18. jūlijā)

Ķekavas pagasta sieviešu koris ,, Daugaviete " muzejā 06.12.2011.

Ķekavas pagasta sieviešu koris ,, Daugaviete " muzejā 06.12.2011.
Foto - Ingrīda Nokalna ( Kronberga )

2015. gada 16. maijā aktieru Amtmaņu muzejā ,, Zvanītāju Bukas " notika Muzeju nakts .

2015. gada 16. maijā aktieru Amtmaņu muzejā ,, Zvanītāju Bukas " notika Muzeju nakts .
Klātesošos priecēja liriski muzikālas kompozīcijas , dzeja un sirsnīgas sarunas . Tas viss tika veltīts Raiņa un Aspazijas 150-gadei . Valles amatierteātra aktieri nolasīja Raiņa un Aspazijas saraksti vēstulēs . Foto Eva Vlasova .

3

Šeit dzimuši un jaunībā dzīvojuši aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis (1885 - 1966) un viņa brālis arī aktieris un režisors Teodors Amtmanis (1883 - 1938). Oriģinālā "Zvanītāju Buku" dzīvojamā ēka celta 20. gs. 20. gados. Par ,, Zvanītāju Bukām ’’ saimniecība nosaukta tādēļ , ka visi Amtmaņi, kas šeit dzīvojuši vairākās paaudzēs, strādājuši par zvaniķiem Valles baznīcā, bet mājas pagalmā no meža bieži ienākuši stirnu buciņi. 70.gados aktrise Lidija Freimane iestājas par ēkas atjaunošanu un muzeja izveidi. Muzejs atklāts 1985. gada 5. augustā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā. Pastāvīgā ekspozīcija muzejā iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā.

Ģimenes istaba / Alfreda Amtmaņa Briedīša radošo darbu istaba / A. Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureātu istaba / Izstāžu zāle, kur papildus esošajām ekspozīcijām skatāmas mākslas, lietišķās mākslas izstādes.

Kontakti : „Zvanītāju Bukas” Aktieru Amtmaņu muzejs, Valles pagasts, Vecumnieku novads, LV - 5106

e-pasts: amtmanu.muzejs@vecumnieki.lv

Muzeja vadītāja : Dace-Anna Zvaigzne / Tālrunis: 26608478, 65152894 /

e-pasts: dace-anna@inbox.lv

Darba laiks: No 09:00 - 17:00 / Muzejs atvērts apmeklētājiem : No 1.maija līdz 1.novembrim katru dienu (izņemot pirmdienas un otrdienas) No 1. novembra - 1. maijam : ekskursijas muzejā un telpu noma pēc iepriekšēja pieteikuma / pa telefonu : 26608478


Vēsturisks foto pie ,, Zvanītāju Bukām '' Alfrēda Amtmaņa-Briedīša 100. gadē 1985. gadā

Alfrēda Amtmaņa-Briedīša muzeja atklāšana 1985. g. 5. augustā

Poļu–zviedru karš (1600-1629/1635)

Poļu-zviedru karš 1600. g. izcēlās pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja Kurzemes piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Polijas-Lietuvas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi - bads un sērgas. Kurzemes hercogi - gan Frīdrihs, gan Vilhelms - godīgi pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Taču tas neglāba hercogisti no postījumiem. Sākot ar 1625. g., hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc Altmarkas (pol. Stary Targ) pamiera noslēgšanas 1629. g. Tikai pamiera pagarināšana 1635. g. Štumsdorfā (pol. Sztumska Wieś) uz 26 gadiem nozīmēja Kurzemei patiesas kara beigas - līdz nākamajam karam 17. gs. vidū.

Livonijas karte - 1630. gads

Interesants fakts un tālāk dokuments no Poļu-zviedru kara laika

Valle tanī laikā bija Kurzemes hercogistē. Kara laikā Kurzemes hercogisti postīja ne tikai zviedru, bet arī tās lēņa kunga Polijas karaļa karaspēks. Sevišķi cieta tās muižas, kas atradās lielceļu tuvumā. Viena no tādām bija Valles muiža, kur 1622. g. janvārī hercoga un lietuviešu pārstāvji veica nodarīto zaudējumu revīziju. Piemēram, Jēkabam Baldonam paņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam - 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu.

4. Lietuvas armijas nodarīto zaudējumu saraksts. Valles muižā , 1622. g. 26. janvārī

4. Lietuvas armijas nodarīto zaudējumu saraksts. Valles muižā , 1622. g. 26. janvārī
4. Lietuvas armijas nodarīto zaudējumu saraksts. Valles muižā , 1622. g. 26. janvārī . Fragments no Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) , 554. f., 1. apr., 124. l.

Ļoti interesants vēstures fakts ir Valles kauja 1626 . gadā

Valles kauja bija kauja Poļu - zviedru kara (1600 - 1629) laikā starp Zviedrijas un Polijas-Lietuvas karaspēkiem. Tā risinājās Kurzemes un Zemgales hercogistē netālu no Valles muižas (vācu: Wallhof, tagad Valle). Kaujas norise : 1626. gada sākumā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs uzzināja, ka tiek pulcināts liels karaspēks uz dienvidaustrumiem no Valles Lietuvas maršala Jana Staņislava Sapiehas vadībā. Zviedri ar 38 kājnieku un 24 jātnieku rotām devās uz Valli. 7. janvārī Gustavs Ādolfs ar priekšpulkiem - 1000 musketieriem un 2100 jātniekiem - sasniedza Valli. Poļi nebija gaidījuši tik ātru zviedru uzbrukumu un sakārtojās kaujai mežā starp Valles un Šmīdes muižām. Zviedru jātnieki uzbruka Polijas - Lietuvas karavīriem un izdzina viņus no meža, bet zviedru karaspēka somu jātnieki atsvieda atpakaļ uzbrūkošos poļu huzārus. Sapiehas pavēle atkāpties izrādījās novēlota un atkāpšanās pārvērtās bēgšanā. Zviedri nogalināja trīs ceturtdaļas poļu un lietuviešu kājnieku, bet lielākā daļa jātnieku izbēga. Polijas - Lietuvas mēģinājums atgūt zviedru iekaroto Vidzemi bija cietis sakāvi.

Kaujas uzvarētājs - Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs

Valles kauja

Valles valnis

Diemžēl kanalizācijas darbu dēļ, nesen noraka lielu daļu no vaļna. Valni, kas iet no ,,Jaunbruntāliem” (paralēli Valles - Jaunjelgavas ceļam) līdz šim daudzi cilvēki saistīja tieši ar Zviedrijas - Polijas karu, ka tā bijusi aizsargbūve vai kas cits.

Patiesībā - Valles valnis bija

16 . gadsmita beigās Valles muižā izveidota hidrotehniska aizsardzības būve ar augstu aizsargvalni, paceļamiem tiltiem un slūžu sistēmu. Vaļņa fragments, kas senos laikos savienoja Bauskas ceļu ar Valles muižu pāri mākslīgi uzpludinātam ezeram, mūsdienās redzams paralēli Valles – Jaunjelgavas ceļam no ,,Jaunbruntāliem’’ bijušās Valles muižas centra virzienā. Pie pamatnes tas bijis 6 metrus plats. Viena no versijām pauž, ka tieši no šī vaļņa Valle ieguvusi savu nosaukumu. Agrāk uz vaļņa auga liepu rinda, ko pēc nostāstiem stādījuši zviedri, atstājot Zemgali. Turpat pie ,,Jaunbruntālu’’ mājām redzami arī Valles muižas smēdes pamati.

Valles valnis (25.04.2011) (Foto Dāvis Kļaviņš) - 1

Valles valnis (25.04.2011) (Foto Dāvis Kļaviņš) - 2

Valles baznīcas izpostīšana

Ne jau vienmēr Valles baznīcai ir bijuši labi laiki. Padomju laikā Valles baznīca tika pilnībā izpostīta. Tā bija vieta, kur varēja nodoties alkohola dzeršanai vai vienkārši postīt vēl to, kas bija palicis postāms. ,, Londonas avīzē ” (trimdas latviešu avīze) 1983. gada 22. jūlijā bija ievietots raksts ,,Kultūras pieminekļu izpostīšana” , kur redzams fotoattēls ar izpostītās Valles baznīcas iekšpusi.


Izpostītā Valles baznīca. 1960-to gadu otrā puse

Izpostītā Valles baznīca. 1960-to gadu otrā puse
Izpostītā Valles baznīca ar ārpusē izmētātajiem baznīcas soliem un pārējo iekārtu

Valles evaņģēliski luteriskā baznīca

Ja esam Vallē, tad noteikti vajag apskatīt Valles evanģēliski luterisko baznīcu.

Pašreizējā Valles baznīcas ēka ir vecākā luterāņu baznīca Vecumnieku novadā. Par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem 1781. - 1785. g. uzcelta mūra baznīca, bez torņa, ar 550 sēdvietām. Pirmais zināmais Valles draudzes mācītājs bijis Henrihs Mollerijs (Henricus Mollerius [1656 – 1616]). 1637. g. baznīcu vizitācijas protokolā minēts, ka ir uzcelta jauna baznīcas ēka, vecās vietā. 1662. g. dievnams pārbūvēts, jo jumts draudējis iebrukt. Ap 1699-1670. gadu uzcelta jauna koka baznīca ar torni un salmu jumtu, kuras altārdaļas logos bijušas vitrāžas ar hercogu Frīdriha Vilhelma un Ferdinanda ģērboņiem. 1701. g. dievnams ieguva jaunu altāri ar gleznu un jaunu kanceli. 1895. gadā , tika uzbūvēts 40 m augstais tornis. 1907. gadā baznīcā tika veikts liels remonts. Baznīca ir halles tipa , ar sašaurinātu poligonālu altārdaļu un piebūvētu sakristeju. 1964.g. draudze bija spiesta atteikties no baznīcas augsto nodokļu dēļ. Par zvaniķi baznīcā strādājis aktieru brāļu Amtmaņu tēvs. 1966. gadā tiek izplēsti soli, izdauzīti logi un durvis, pazūd altārglezna, vēlāk iebrūk jumts. 1976. gadā no baznīcas izvāca pēdējās iekārtas paliekas. 1988. gadā sākas pakāpeniski baznīcas atjaunošanas darbi – tiek salabots jumts, ielikti logi un durvis, ielieta asfalta grīda, ielikts zvans un pagaidu altāris. 1995. gadā uz zvanu torņa uzlikts krusts. 2000. gadā tika sākti baznīcas iekšdarbi. Baznīcas iekšpusē kokdarbus veic Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni. Atjaunotās baznīcas neoromāniskais stils savijas ar mūsdienīgiem akcentiem. Izveidotas masīvas kolonnas un balkona margas, balto solu galus rotā rozetes un palmetes vijumi. Ģirta Baloža un Roberta Vuža gleznotajā altārgleznā attēlota Kristus Debesbraukšanas diena. Kā parafrāze par tautas mākslu veidoti 4 kroņlukturi, kas, līdzīgi Austras kokam, simbolizē koncentrētu pasaules modeli. Pie baznīcas uzstādīts Astras Ratkevičas veidotais keramikas objekts ,,Kardiogramma plus’’, kurā attēloti 4 ticību apļi.

Valles baznīca pirms nopostīšanas ( gads nezināms )

Valles baznīca - 19-- (pirms 1940. gada)

Valles luterāņu baznīca . 1930-to gadu foto

Valles baznīca 2013. gadā

Valles baznīca no priekšpuses 2011. gada 22. aprīlī

Valles baznīca no priekšpuses 2011. gada 22. aprīlī
Fotogrāfs Aleksandrs Timofejevs

Valles baznīca 2015. g. 16. augustā atzīmēja 230. gadskārtu

Valles baznīca 2015. g. 16. augustā atzīmēja 230. gadskārtu
Kurzemes hercogiste ir mūsu tautas viens no skaistākajiem vēstures posmiem, kas saistās ar plaukstošu zemi. It kā pašā tās nomalē atradās Valle, taču te draudze tomēr bija tik stipra un nozīmīga, ka Kurzemes un Zemgales hercogs nolēma uzcelt jaunu mūra baznīcu ar 550 sēdvietām. To uzbūvēja 1785. gadā par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem.

Valles baznīcas iekštelpu priekšpuse 2016. gadā

Valles baznīcas iekštelpu aizmugure 2016. gada 18. septembrī

1920 - 1940. g. Taurkalnes (līdz 01.09.1925. Valles) pagastā bija ļoti daudz biedrību - 1

Taurkalnes pagasta biedrības - 2

Taurkalnes ( līdz 01.09.1925. Valles ) pagasta biedrības - 3

Taurkalnes ( līdz 01.09.1925. Valles ) pagasta biedrības - 4

Taurkalnes lauksaimniecības biedrības biedra karte

Valles pagasta telefona numuri 1940. gadā

Internetā atradu interesantu faktu, ka Otrā Pasaules kara laikā Vallē bijis iesaukšanas punkts

Internetā atradu interesantu faktu, ka Otrā Pasaules kara laikā Vallē bijis iesaukšanas punkts
Arī slavenais komponists Eduards Rozenštrauhs kara laikā ticis nosūtīts uz Valles iesaukšanas punktu .

Nacionālie partizāni Taurkalnes pagastā

Nacionālie partizāni Taurkalnes pagastā
Pirmā nacionālo partizānu vienība Bauskas apriņķī izveidojās 1944. gada rudenī Taurkalnes pagastā, un turpmākajā laikā nacionālā pretošanās kustība aptvēra visu Bauskas apriņķa teritoriju. Ir grūti novilkt robežu starp nevardarbīgo un bruņoto pretošanos, jo visas apzinātās Bauskas apriņķa/rajona nevardarbīgās pretošanās organizācijas meklēja un arī ieguva ieročus, kā arī dibināja sakarus ar bruņotām partizānu grupām. Dažas organizācijas piedalījušās arī bruņotas cīņas epizodēs. Nacionālā pretošanās kustība Bauskas apriņķī/rajonā no 1944. gada otrās puses līdz 50. gadu vidum bija sadrumstalota, tai nebija kopējas vadības, lai gan bija vērojami mēģinājumi nodibināt savstarpējos sakarus un padarīt šo kustību vienotāku. Bauskas apriņķī cīņai pret nacionālajiem partizāniem 1945. gada vidū izveidoja štābu. To vadīja Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Bauskas apriņķa komitejas 1. sekretārs, un tajā darbojās Bauskas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs un valsts drošības institūciju apriņķa daļas vadība, kā arī Bauskas apriņķa iznīcinātāju bataljona komandieris. Līdzīga vadības struktūra vietējā līmenī bija izveidota katrā Bauskas apriņķa/rajona pagastā. Cīņai pret nacionālo pretošanās kustību 1945. gadā nebija manāmu panākumu. Pirmie rezultāti šajā cīņā tika gūti 1946. gadā, kad mainījās valsts drošības spēku cīņas taktika un galvenais uzsvars tika likts uz operatīvās aģentūras izmantošanu. Tajā pašā laikā ir apzināts apmēram 70 dažāda mēroga un apjoma kaujas operāciju, kurās piedalījās ne vien Bauskas apriņķa/rajona valsts drošības spēki, bet arī kaimiņos esošo apriņķu/rajonu drošības spēki un PSRS VDM iekšējā karaspēka daļas. Atsevišķās operācijās Bauskas apriņķa/rajona dienvidu pagastos piedalījās arī Lietuvas PSR teritorijā esošie valsts drošības spēki. Nacionālo partizānu lielākā aktivitāte bija vērojama 1946.-1948. gadā. Savukārt valsts drošības spēki izšķirošos panākumus cīņā pret nacionālo pretošanos guva līdz 1950.-1951. gadam, kad Bauskas apriņķī/rajonā likvidēja gandrīz visas nacionālo partizānu un pretpadomju grupas. Tomēr atsevišķas valsts drošības spēku operācijas pret nacionālo pretošanās kustību notika vēl pat 1953. un 1954. gadā.

Latviešu nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos

Latviešu nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos
Kur varoņi, tur arī nodevēji . / 1952. gadā ASV dzīvojošo latviešu izdotajā avīzē ,,Latvija Amerikā'' (1952.10.18) bija ievietots V. Lamberga raksts ,,Latviešu nodevēji'', kur uzskaitīti nodevēji Taurkalnes un Valles pagastos . Raksta autors ir kāds V. Lambergs . Nesaprotu kādā veidā varēja dabūt šīs ziņas no sovjetu okupētās Latvijas . Raksta beigās ir šādas rindas . Nodevēju alga parasti ir nožēlojams gals . Vai nu tos nogalina vājātie, vai maizes devēji, jeb kā bībelē Judass - pakārās paši . Arī šie nodevēji ir nožēlojamie, kurus pavada lāsti un negods . Tie vairs nav latvieši . Šī nodevēju saraksta drūmo noskaņu lai kliedē latviešu virsleitnanta Z. atvadu vārdi saviem karavīriem - partizāniem pēc nāvīga ievainojuma Zalves silā pie Čigānu kalniņa : ,, Man laikam nebūs lemts vairs atgriezties jūsu vidū, bet man ir viegli šobrīd, zinot, ka mūsu cīņa nerims, iekāms mūsu dzimtene nebūs atkal brīva, jeb nebūs vairs neviena, kas rokās spēj turēt ieročus. ” Šie mūsu varoņa vārdi mirstot nodod kādu cīņas pavēli arī latviešu trimdiniekiem rietumos.

Neviena vieta nav iedomājama bez skolas. Tāpēc informācija par Valles skolām.

1874. gada 15. decembrī tika iesvētīta Valles pagasta skola. Tā izmaksāja 10 tūkstošu rubļu ar piederošām ēkām kopā. Ēka būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, 16 ases gara un 8 plata. Ārpuse namam ir dzeltena, pušķota lielceļa pusē ar balkonu. 1878. gada 5. novembrī atklāja otro Valles pagasta skolu - Pētermuižas skolu. Pētermuižas skolā bija 35 skolēni. Skolēnu skaits mazs, jo tajā mācījās vairāk mantīgo bērni. Zēni un meitenes mācījās atsevišķi. Mācīja vācu un krievu valodas. 20. gs. sākumā Vallē pastāvēja trīs skolas : Valles pagasta Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Vasku II pakāpes (6 klases) pamatskola, Taurkalnes skola. 1922. - 23. mācību gadā Valles - Pētermuižas skola kļuva par sešgadīgo skolu. 1925. gadā Valles - Pētermuižas 6 klasīgā pamatskola kļuva par Taurkalnes - Pētermuižas 6 klasīgo pamatskolu. 1925. gadā Taurkalnes (Valles) pagastā bija 4 skolas : Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes - Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Mežvidus II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnmuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola. 1935. gadā Vallē bija 4 skolas : Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnamuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola, Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes II pakāpes (6 klases) pamatskola. 1939. gadā, lai atbrīvotos no vārda ,,muiža” Pētermuižas skola tika nosaukta par Pēternieku skolu, bet ap 1941. gadu to nosauca par Taurkalnes tautskolu. 1964. gada 1. septembris ir liela svētku diena. 194 skolēni un 14 pedagogi uzsāk mācības jaunajā Valles astoņgadīgajā skolā. Tiek likvidēta Vasku skola. 1975. gada. 22. augusts - jaunās skolas pieņemšanas diena. Uzceļot piebūvi skolas ēkai ir iegūtas telpas 9 kabinetiem. Šo dienu var uzskatīt par Valles vidusskolas dienu. 1975. gadā 1.septembrī mācības uzsāk 9. klase (tajā laikā 1. vidusskolas klase) . Valles skolas 100 gadu jubilejā kā piemiņas zīme tika uzstādīts tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens ,,Grāmata”.

Valles vidusskola - 1 (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2010. gada 10. augustā)

Valles vidusskola - 2 (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2010. gada 10. augustā) - 2

Valles vidusskola - 3

Skolēni padomju laikos, kad bērnu laukos bija daudz

Skolēni padomju laikos, kad bērnu laukos bija daudz
Laiks - vai nu 1970-gadu otrā puse, vai 1980-gadu sākums

Valles vidusskolas 8. klases izlaidums. 1985. gads

Valles viduskolas bijušie direktori Valles vidusskolas 35. gadu pastāvēšanas jubilejā

Valles viduskolas bijušie direktori Valles vidusskolas 35. gadu pastāvēšanas jubilejā
Svinības notika 2010. gada 21. augustā

Valles pagasts 1. Pasaules karā

1914. gadā 1. pasaules kara virpulī tika ierautas vairāk nekā 30 valstu. 1915. gada pavasarī, nesastopot nopietnu pretestību, Kurzemē un Zemgalē no vairākām pusēm sāka ienākt vācu karaspēks. Pārspīlēties nostāsti par vācu karavīru zvērībām iekarotajos apgabalos bija iemesls, lai Latvijas lielceļi sāktu pildīties ar bēgļu straumēm. Lielais bēgļu skaits apstājās pie Jaunjelgavas un Jēkabpils pārceltuvēm pāri Daugavai, kur cilvēku rinda reizēm veidojās pat 25 km garumā. Pēc veiksmīga uzbrukuma 1915. gada augusta sākumā vācu Ņemanes armija jau aigāja līdz Biržiem (Lietuvā). 19. augustā vācu armijas Austrumu frontes virspavēlnieks feldmaršals Pauls Hidenburgs beidzot piekrita Ņemanes armijas vadības ieteikumam attīstīt uzbrukumu no Bauskas un Biržu rajona Valles un Daudzevas virzienā, kaut arī sākumā viņš bija iecerējis doties Viļņas virzienā. Vadīt šo operāciju uzdeva 5. kavalērijas korpusa komandierim ģenerālim grāfam Egonam fon Šmetovam. Viņš nolēma ar 41. kājnieku divīziju lauzties no Biržiem caur Skaistkalni uz Valli, bet ar 6. kavalērijas divīziju caur Radvilišķiem uz Daudzevu. Savukārt Homeijera brigādei tika pavēlēts sasniegt Valli, veicot ceļu no Bauskas caur Stelpi divās kolonnās. 23. augustā vācieši sāka īstenot Hidenburga plānus. 25. augustā viņu 6. kavalērijas divīzija ieņēma Radvilišķus, bet tālāk netika, jo stāvie Mēmeles krasti Kurmenes pagastā palīdzēja krieviem noturēt aizsardzību. Savukārt vācu 41. kājnieku divīzija viegli sasniedza Skaistkalni. Tomēr krievi sīksti pretojās un noturēja savas pozīcijas līdz tumsai. Naktī uz 26. augustu krievu 37. korpusa pulki atstāja Skaistkalni un atkāpās uz jaunām pozīcijām līnijā Valle-Taurkalne. Aizkraukles novada zeme nonāca tiešā kara darbības joslā. 26. augustā Hidenburgs pavēlēja Ņemanes armijai arī turpmāk segt frontes flangu un pievirzīit kreiso spārnu pie Daugavas. Jaunā kaujas pavēle, kuru saņēma visi Šmetova grupējuma spēki, bija nepārprotama – uz Fridrihštati (Jaunjelgavu) ! Krievi pamazām atstāja Mēmeles kratos ieņemtās pozīcijas un atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Bija gaidāma viņu karaspēka nemitīga vājāšana pa nepārredzamajiem Taurkalnes mežiem posmā starp Mēmeli un Daugavu. Visaktīvāk vācu virspavēlniecības plānus sāka īstenot Šmetova galvenie spēki. Viņi atstāja Skaistkalnes un Radvilišķu rajonu un devās virzienā uz Jaunjelgavu, Valli un Bārbeli. Šmetova grupējuma centrā 41. kājnieku divīzija devās Valles virzienā, bet pie Mežmuižas to sagaidīja nopietna krievu 37. korpusa arjergardu pretestība. Iecavas upes labajā krastā viņi noturējās diezgan ilgi. Apiešanas manervs vāciešiem ieilga, un tikai pievakarē viņu divīzijas labais spārns iznāca krievu kriesajā flangā. Tas piespieda krievus atiet uz savām pozīcijām pie Valles. Bet vakarā Valli sasniedza arī vācu Homeijera brigāde, kura ceļu no Baukas bija veikusi divās dienās. 27. augustā pie Valles kauja beidzās jau agrā pēcpusdienā, jo krievu 37. korpusa arjergardi neizturēja divu vācu vienību uzbrukumu un sāka steigā atkāpties. Dažas kājnieku daļas atkāpās Birzgales virzienā, bet galvenie spēki devās uz Jaunjelgavu. Vācieši turpināja vājāt krievus līdz pat Taurkalnes stacijai un gūstā saņēma simtiem krievu karavīru. Toties krievi atkāpjoties postīja visu, kas vāciešiem var noderēt karā, ieskaitot ceļus un pievedceļus. Tāpēc vāciešiem kādu laiku bija grūtības pārvietot uz priekšu kara tehniku. Tomēr šī karstā cīņu diena vāciešiem bija sekmīga, jo vakarā Forstnera brigāde iznāca Daugavas krastā tikai 5 kilometru attālumā no Jaunjelgavas. 3. septembrī ģenerāļa fon Šmetova vadītais vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu. Liela daļa krievu karaspēka padevās gūstā, pārējie bēga pāri tiltiem uz Daugavas otru krastu. Vācieši ap diviem dienā sasniedza Daugavu. Abus tiltus krievi aizdedzināja un ieņēma jau sagatavotās pozīcijas Daugavas labajā krastā. 1915. gada novembrī abas puses apstājās un sāka veidot ierakumus. Krieviem izdevās noturēt Jēkabpils placdarmu, kas divus gadus ļāva nosegt svarīgo Stukmaņu un Krustpils dzelzceļa mezglus. Krievu - vācu frontē sākās pozīciju karš. Daugava kļuva par frontes līniju, tāpēc pie Daugavas esošie pagasti uz diviem gadiem nokļuva frontes joslā un ļoti cieta no neskaitāmām apšaudēm. (Izmantots Arvīda Kvieša teksts no 2002. gada avīzes ,,Staburags''. Arvīda Kvieša raksts ,,Aizkraukles novads 1. pasaules kara vētrās'' bija 7 turpinājumos).


Pirmā Pasaules kara kapi

Valles pagasta teritorijā pēc Pirmā Pasaules kara palika 3 Pirmā pasaules kara kritušo karavīru Brāļu kapi. Vieni kapi atradās Krīčos - tur kur bija izgāztuve jeb smilšu karjers. Pamazām rokot karjeru, kapi tika iznīcināti. Krīčos bija apglabāti 6 krievu un 18 vācu karavīri. Jāpiezīmē, ka es izmantoju interneta lapu - Русское Общество в Латвии (РОвЛ) (voin.russkie.org.lv/ ), kur daudz precīzāk nekā latviešu informācijas avotos norādīti kritušo skaits. Latviešu informācijā bieži vien ir saskaitīti esošie krusti, bet lieta tāda, ka gadu gaitā vairāki krusti ir pazuduši. Otri Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi atrodas Vasku kapu teritorijā. Tur apglabāti 48 krievu karavīri (11 zināmi) un 80 vācu karavīri. 2016. gada vasarā 10 vācu karavīri attīrīja kapu teritoriju, noraka lieko zemi un notīrīja krustus. Centrā novietoja bērzu krustu, ko kā tradīciju piekopa gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tagad kapi izskatās kā jauni. Atzīmēšu vācu pedantiskumu, jo blakus tika apglabāti arī viņu pretinieki - krievu karavīri. Krusti ir atlieti no ļoti stipra betona, ir ļoti labi saglabājušies. Tajos skaidri redzami visi ieraksti. Trešie ir Reizenu Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi.

Vasku kapi - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Vasku kapi - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi
2016. gada vasarā tos atjaunoja 10 vācu karavīri

Vasku kapi

Vasku kapi
Te mūsu pagastā Vasku kapos uz mūžīgiem laikiem savā atdusas vietā apglabāti 128 karavīri

Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi
Kā redzams foto kolāžā apglabāti gan vācu , gan krievu karavīri . Tikai kulturāla tauta kā vācieši blakus sev apglabāja ienaidniekus . Bet krievi pat savējos visus neapglabāja ( tas gan vairāk attiecas uz Otro pasaules karu ) .

Vācijas karavīri sakopuši Pirmā pasaules kara apbedījumu vietu Vasku kapos. 2016. g. 5. septembrī

Reizeni - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Reizeni - Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi
Reizeni. Valles - Taurkalnes ceļa labajā pusē aiz Reizenu mājām atrodas Pirmā pasaules karā kritušo karavīru Brāļu kapi, datējami ar 1915. - 1916. gadu. Kapus ieskauj zemes valnis apaudzis ar sūnām, pie ieejas betonā mūris. Kapos uzstādīts granīta piemineklis un četras betona plāksnes ar kritušo vārdiem. Kapi atrodas mežā, blakus izcirtumam. 1940. gadā šeit uzstādīts granīta piemineklis un četras betona plāksnes ar kritušo vārdiem. Kapus norobežo 80 cm augsts zemes valnis ar akmens mūri, kura vidū kalti dzelzs vārtiņi. Šeit ir apglabāti 34 krievu karavīri un 18 vācu karavīri.

Strēlnieks no Valles pagasta Andrejs Stūris

Izrādās, ka starp pirmajiem trīs kritušajiem karavīriem, kurus apglabāja Rīgas Brāļu kapos 1915. gada 15. oktobrī, ir Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris. Lūk kas rakstīts žurnālā ,,Ievas stāsti” (2015. g. Nr. 3) . Guntas Šēnbergas rakstā ,,Brāļu kapi” : ,,Lai gan kapu ansambli svinīgi atklāja 1936. gada novembrī, tad tie tikai bija ieguvuši veidolu, kādu to pazīstam šodien - ar Kārļa Zāles monumentālajām skulptūrām. Bet pirmie karavīri Rīgas Brāļu kapos guldīti pirms simt gadiem - 1915. gada 15. oktobrī. Rīgas pievārtē stāvēja Vācijas armija, un tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos. Pirmais uz fronti Tīreļpurvā 9. oktobra vakarā kājām devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. Jau pēc dažām dienām - 12. oktobrī - bija pirmie kritušie : Rīgas sīkpilsonis Jēkabs Voldemārs Timma, Jaunjelgavas apriņķa Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris un lietuvietis Jons Gavens no Zarasu apriņķa Popelānu pagasta. Lai gan bēru diena 15. oktobris bija darbdiena, kritušos karavīrus no Rīgas Latviešu biedrības nama pavadīja ļaužu tūkstoši - gan rīdzinieki, gan bēgļi no Kurzemes un Latgales. Kritušie bija guldīti baltos šķirstos biedrības zālē ,,starp lauru kokiem”, skanēja Šopēna sēru maršs, zirgu vilktie katafalki izskatījās tik grezni kā karietes ... Bēru gājiena laikā ļaudis no namu logiem uz šķirstiem kaisīja ziedus, un kapu kopiņas karavīriem atvēlētajā kāpā priežu ielokā Ķeizarmežā burtiski slīga puķēs un vainagos ... ” Wikipēdijā ( adrese - http://lv.wikipedia.org/wiki/Andrejs_Stūris ) ir ievietots raksts par Andreju Stūri. Andrejs Stūris (1895 - 1915) bija latviešu strēlnieks, viens no trīs pirmajiem kritušajiem strēlniekiem un pirmajiem, kas tika apglabāti Rīgas Brāļu kapos. Andrejs Stūris dzimis Valles pagastā zemnieku ģimenē. 1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sasniedzot Krievijas impēriju, ar vācu armijas ienākšanu Kurzemē, dodas bēgļu gaitās uz Rīgu. Jau neilgi pēc 1915. gada augusta sākumā uzsāktās strēlnieku bataljonu formēšanas, 19. augustā, Stūris tajos piesakās kā brīvprātīgais un tiek nosūtīts uz apmācībām Mīlgrāvī, Cīzes kuģu būvētavā. Tur Stūri ieskaita 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotā, ko komandē virsleitnants Dardzāns. 18. oktobra vakarā, nepilnus divus mēnešus vēlāk, Stūris līdz ar visu 3. rotu tiek nosūtīts uz fronti, sākotnēji ar mērķi likvidēs frontes pārrāvumu pie Olaines, taču tā kā situāciju izdodas stabilizēt bez latviešu strēlnieku iesaistes, 3. rota līdz ar 2. rotu novietojas Kraslovsku māju pozīcijās Tīreļpurvā. Rota gūst ugunskristības 1915. gada 25. oktobrī, vācu spēki trīsreiz uzbrūk ierakumiem, taču tiek sekmīgi atvairīti un cieš ievērojamus zaudējumus; pirmie trīs kritušie ir arī latviešu pusē. Šajā pirmajā latviešu strēlnieku kaujā 1915. gada 25. oktobrī krīt strēlnieks Andrejs Stūris. Stūra, un pārējo pirmo kritušo - Jēkaba Voldemāra Timmas un Jāņa Gavenas - izvadīšana tiek izsludināta Rīgas latviešu presē un izvēršas par plašu tautas manifestāciju no Latviešu biedrības nama līdz Meža kapiem, kur priežu mežā Stūri un viņa cīņu biedrus gulda zemes klēpī. Vēlāk, pievienojoties jauniem kritušajiem, tur izveidojas Rīgas Brāļu kapi. Pēc nāves Stūri apbalvo ar IV šķiras Svētā Jura krustu un paaugstina par jefreitoru.


1. Daugavgrīvas pulka 3. rota

Pirmo kritušo strēlnieku izvadīšana uz Brāļu kapiem 1915. gada 28. oktobrī

Alfrēds Celmiņš

Lāčplēša kara ordeņa kavalieris no Valles pagasta Alfrēds Celmiņš

LKOK nr. 3/801

Celmiņš , Alfrēds Andreja dēls. Apbalvots par sakaru nodibināšanu 1919. g. 20. novembrī starp kaujas centrāli un kaujas grupas komandieri. Ordenis piešķirts 1921. gadā. Latgales artilērijas pulka dižkareivis. Dzimis 1890. g. 30. septembrī Valles pagasta lauksaimnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. rudenī 185. kājnieku rezerves pulkā. Pēc mācību komandas beigšanas iedalīts Nižegorodas pulkā un piedalījies kaujās. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķ. 1916. g. jūn. pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem. Rezerves latviešu strēlnieku pulkā beidzis sakarnieku mācību komandu. 1917. g. sākumā ieskaitīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un Ikšķiles. Frontes sabrukuma laikā kopā ar pulku pārcelts uz Petrogradu, kur beidzis telefonistu kursus. 1918. g. vasarā atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 15. jūlijā Jaunjelgavā, dienējis vietējā komandantūrā, pēc tam Latgales artilērijas pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli, vecākais telefonistu instruktors. 1919. gada 3. novembrī kaujā pret bermontiešiem zem spēcīgas uguns klajā laukā Celmiņš izvilka telefona līniju starp kaujas centrāli Apiņu mežsargmājās un kaujas grupas priekšnieku Ķīšu mājās, tā dodot iespēju saskaņot artilērijas un kājnieku darbību, kas sekmēja ienaidnieka sakaušanu. Atvaļināts 1920. g. 30. sept. Jaunsaimnieks Taurkalnes pagasta ,,Celmiņos”. 2. pasaules kara laikā aizsargu organizācijas biedrs. 1944. g. 28. sept. ,,Smerša" apcietināts. 8. Baltijas frontes kara tribunāls 1945. g. 3.-4. febr. notiesāja Celmiņu uz 15 gadiem (KPFSR KK 58-la) labošanas darbu nometnēs un uz 5 gadiem bez tiesībām atgriezies. 1956. g. PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija sodu samazināja līdz 12 gadiem, A. Celmiņš atgriezies Latvijā. Miris 1959. gadā Vallē, kur arī apbedīts.

Atvaļinātie karavīri Taurkalnē Pirmās Brīvvalsts laikā

Atvaļinātie karavīri Taurkalnē Pirmās Brīvvalsts laikā
Informācija no 1996. gada Aizkraukles kalendāra

Otrā Pasaules karā kritušo Brāļu kapi

Netālu aiz mājām ,,Liepkalni'' atrodas Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi (1941. - 1945.) . Padomju ,,atbrīvotājiem” otrreiz ,,atbrīvojot” Latviju bija tāda ieraža (vai pavēle no augšas) gandrīz katrā apdzīvotā vietā apglabāt kritušos karavīrus. Galvenais, ka tanīs vietās lielākoties nebija ne notikušas kaujas, ne mazākas citas kara cīņas. Tos kritušos karavīrus saveda nezin no kurienes, lai kā sacīt atstātu augsni nākamajiem padomju varas ,,varoņdarbiem”. Protams kritušajiem karavīriem ar to nav nekāda sakara, lai viņi dus mierīgi. Bet stipri šaubos - ja iztaisītu DNS analīzes, ka tur tiešām apglabāti visi tie karavīri, kuru vārdi uzrakstīti uz plāksnītēm. Un vēl atcerēsimies padomju kara vešanas taktiku - cilvēki bija tikai lielgabalgaļa, tādēļ arī kritušo skaits padomju armijā bija milzīgs. Brāļu kapos apglabāti kopā 115 padomju karavīri, no tiem 103 zināmi un 12 nezināmi. Ja vēlaties gūt pilnīgu informāciju par Valles pagasta Brāļu kapiem , tad atveriet interneta lapu, kuras adrese ir - http://voin.russkie.org.lv/liepkalni.php#top .

Brāļu kapi

Valles Brāļu kapu atklāšana 1946. gada 18. augustā

Nozīmīgs dabas objekts Valles pagastā ir - SERŽU TĪRELIS

Aizsardzības kategorija : dabas liegums , Natura 2000 teritorija

Administratīvais iedalījums : Valles pagasts

Platība : 151 ha

Dibināšanas gads : 1977

Dabas vērtības :

Nozīmīga vieta purvainu mežu aizsardzībai, kas ir prioritārs Eiropas nozīmes biotops. Teritorijā sastopamas tādas īpaši aizsargājamo augu sugas kā – stāvlapu dzegužpirkstīte un plankumainā dzegužpirkstīte, kā arī vairākas ES Putnu direktīvas sugas, piemēram, melnais stārķis, bikšaimais apodziņš, melnā dzilna, zivju ērglis. Interesants fakts par Seržu tīreli ir - agrāk Latvijā un daudz kur citur pasaulē - vēl aizvien kokus mēdz vairāk vērtēt pēc vecuma nevis pēc izmēriem. Taču ir pierādījies, ka neskaitāmu gidu lepni un autoritatīvi pasludinātais dižkoka vecums ir mīts. Koka vecumu pēc tā izmēriem nevar noteikt pat aptuveni, jo atsevišķu koku augšanas apstākļi un dažādas nejaušības nosaka to, ka vienāda vecuma koku izmēri var atšķirties vairākkārt. Apliecinājums koka izmēra un vecuma savstarpējai neatbilstībai ir Latvijā apzinātās vecākās priedes. Līdz nesenam laikam vecākā apzinātā priede Latvijā bija Zauskas priede, kura bija sasniegusi 370 gadu vecumu. Zauskas priede joprojām ir resnākā mērītā priede Latvijā, tās apkārtmērs sasniedza 4,63 metrus. Taču 2003. gadā ornitologs Māris Strazds apzināja 470 gadus vecu priedi Seržu tīrelī Aizkraukles rajona Valles pagastā - šī koka apkārtmērs ir 117 centimetri un augstums 16 metri.

Krūzes līcis

Ja esiet Vallē, noteikti aizbrauciet apskatīt Krūzes līci - vietu, kur kopš seniem laikiem svinēti Līgo svētki. Diemžēl kopš Latvija atjaunoja neatkarību, Krūzes līcis tika pamests, nekādi pasākumi tur nenotiek. Bet vieta atrodas Iecavas upes līcī tādā kā ielejā, kur apkārt ir brīnišķīgi dabas skati. Vieta ir ļoti skaista, taču tagad tā ir privātīpašumā, es īsti nezinu kā ir - varbūt ir jāprasa atļauja saimniekam iebraukt Krūzes līcī.

Jāņu svinēšana Krūzes līcī

Vallē atrodas - Makšķernieku paradīze

Makšķernieku paradīze (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2010. gada 21. novembrī)

,,Makšķernieku paradīze” ir lauku tūrisma atpūtas komplekss, kurš izvietojies Aizkraukles rajona pašā dienvidrietumu stūrī netālu no Valles. Kompleksa pamatā ir mākslīgi izveidots dīķis. Tas atrodas uz privātas zemes, tā platība 11 ha, vidējais dziļums 1,5 m, bet ir arī līdz 11 metriem dziļas bedres. Zivis - līdakas, sami, asari, līņi, karūsas, karpas, zandarti, raudas. To krājumi regulāri tiek atjaunoti. ,,Makšķernieku paradīz ” orientēta galvenokārt uz makšķernieku auditoriju, visapkārt dīķim ir iekārtotas ērtas makšķerēšanas vietas. Zivju bagātība ir liela, pareizi rīkojoties un izmantojot iebarošanu, bez loma te ir grūti palikt. Pie tam dīķa krasta līnija, kura ir aptuveni 1,2 km gara, ļauj te ērti izvietot 50 - 60 makšķerēšanas vietas, kas var noderēt dažādos makšķernieku pasākumos un sacensībās. Komplekss ir piemērots ne tikai makšķerniekiem. Mājiņas, kurās ērti pārnakšņot, banketzāle 45 viesiem, sporta un rotaļu laukumi, pirts un speciālā SPA vanna, kas atrodas zem klajas debess, paver plašas iespējas arī citām aktivitātēm. Tas viss ļauj šeit ērti pavadīt nedēļas nogales ar ģimeni vai arī organizēt dažādus kolektīvus pasākumus pie ūdens. Latvijā viens no nedaudzajiem lauku tūrisma kompleksiem, kur tik lielā mērā pārdomāts par pakalpojumu sniegšanu invalīdiem. Kompleksā ir 7 mājiņas, kuras spēj nodrošināt nakšņošanu 40 - 50 viesiem vienlaicīgi. Viesu mājas 2 stāvā piedāvā luksus numuriņus. Visi jautājumi pa tel. 29174814.

Senāku laiku vēsture – foto u. c.

1 - vēsture - Valle 1907. gadā

2 - vēsture - Valles krājaizdevumu sabiedrība (1924-1928)

2 - vēsture - Valles krājaizdevumu sabiedrība (1924-1928)
Dibināta 1924. gadā no vietējiem zemturiem un atrodas Taurkalnes pagastā. Pašlaik sabiedrībā skaitās 349 biedri. Sabiedrība darbojas savā namā, kas celts 1927. g., apvienojoties ar Valles lauksaimnieku un Valles savstarpējo uguns apdrošināšanās biedrībām, uz bij. Valles muižas vergu laikos būvētās kungu mājas I. stāva pamatiem. Namam plaša kulturēla nozīme pagastā: tajā ierīkota zāle izrīkojumiem, sapulcēm un lasītava. Nams atrodas pagasta centrā, nelielā atstatumā no pagastnama. Pagājušais darbības gads, neskatoties uz nama būves un citiem izdevumiem, deva tīru atlikumu Ls 2837,27. S-bas valde darbojas sestdienās no pīkst. 14 - 18. Biedru papildatbildības summa Ls 275.200. Biedru skaits - 340. Bilance uz 1928. g. 1. septembri: Ls 132.071,91.

3 - vēsture - Valles tautas nams - 193- ( Valles medību pils )

4 - vēsture - Valles pienotava - 193-

5 - vēsture - Valles mācītājmuiža - 194-

5 - vēsture - Valles mācītājmuiža - 194-
Par Valles mācītājmuižu, par tās kā kultūras objekta izpēti un vēsturisko vidi ir aprakstīts angļu valodā (kopsavilkums latviski) - Scientific Journal of Latvia University of Agriculture Landscape Architecture and Art, Volume 9, Number 9 (autori ir arhitekti Jānis Zilgalvis un Mārcis Zilgalvis).

6 - vēsture - Taurkalnes pamatskola - 193-

7 - vēsture - Cīruļu ģimenes kāzas Vallē - 193-

7 - vēsture - Cīruļu ģimenes kāzas Vallē - 193-
Oriģināla glabātāja Irēna Žverelo

8 - vēsture - Pētermuižas skola 1911. gadā

9 - vēsture - Pētermuižas skola - 191-

10 - vēsture - Valles baznīca un dzirnavas - 1947. gads

11 - vēsture - Valles vējdzirnavas ( gads nezināms )

12 - vēsture - Valles vējdzirnavas un baznīca ( gads nezināms )

13 - vēsture - skats uz Valles vējdzirnavām ( gads nezināms )

14 - vēsture - Valles baznīca - 193-

15 - vēsture - Valles baznīca ( gads nezināms )

16 - vēsture - A.Zeps Piefrontes ceļš pie Valles. 1944.g. oktobris - zīmējums

17 - vēsture - Prezidents K. Ulmanis Vallē 1934. gadā

17 - vēsture - Prezidents K. Ulmanis Vallē 1934. gadā
Kārlis Ulmanis Vallē viesojās 1934. gada pavasarī . Kārlis Ulmanis atbrauca bez pavadoņiem - ar vilcienu līdz Gobas stacijai , kur viņu sagaidīja māju ,, Bajāru ” saimnieks un aizveda uz savām mājām . ,, Bajāros ” bija sapulcējušies arī citu pagastu vadītāji . Pēc kopējām pusdienām prezidents Ulmanis apstaigāja ,, Bajāru ” saimniecību , apskatīja tehniku un ieteica vairāk to izmantot . Prezidents apsolīja , ka nauda tehnikas iegādei būs - nodibināta Zemes banka , un tā veicinās lauksaimniecības mehanizāciju . Saimniecei prezidents jautājis , vai saimnieks nelieto alkoholu . Ja tā , tad pašai saimniecei , izdarot lielākus pirkumus , jābraucot līdzi . Vallietis Murevskis jautājis , kāpēc 15. maijā bija vajadzīgs valsts apvērsums . Kārlis Ulmanis atbildējis , ka ar demokrātiju mēs esam nonākuši tik tālu , ka nevienu labu likumu nevar pieņemt . Prezidentu interesēja arī apkārtējo saimniecību stāvoklis . Viņš uzsvēra , ka jāpievērš uzmanība piensaimniecībai un graudkopībai , ciltsdarbam ar šķirnes lopiem . Nofotografējies ar Taurkalnes pagasta sabiedrības aktīvistiem un nedaudz atpūties , Kārlis Ulmanis devās uz biedrības namu tikties ar Valles pagasta iedzīvotājiem . ( No ,, Veldru ” saimnieka Arnolda Ivanovska atmiņām / Kārļa Ivanovska foto ). Cilvēki, kas atpazīti fotogrāfijā : 1. rindā no kreisās Ādolfs Āboliņš, Arvīds Strautnieks - Taurkalnes pagasta vecākais, Kārlis Ulmanis, Bajārs ar sievu no ,,Bajāriem'', neatpazīstams. 2. rindā no kreisās Murevskis (bet kurš, jo bija 3 mājas, kur dzīvoja cilvēki ar uzvārdu Murevskis), Vinovskis (kurš, jo bija 2 mājas, kur dzīvoja cilvēki ar uzvārdu Murevskis), Burtnieku saimnieks (?), Strautniece (kura ?), nepazīstams, Ziedoņu saimnieks (?), Voldemārs Spura. 3. rindā no kreisās nepazīstams, nepazīstams, Helēna Ivanovska, Tenīsu Krūmiņu saimnieks (?), Valdis Bajārs.

18 - vēsture - Valle , Aizsargu gājiens , ( 193- ) (fotogrāfijas glabātāja Zane Sudrabiņa)

19 - vēsture - Valles autobusu pietura . Gads nav zināms . Varētu būt 1950-tie vai 1960-tie gadi

19 - vēsture - Valles autobusu pietura . Gads nav zināms . Varētu būt 1950-tie vai 1960-tie gadi
1970-tajos gados pietura jau bija izdemolēta . Bija palikuši logu rāmji bez stikliem . Durvju un priekšsējo soliņu nebija . Augšā uzraksts nebija , ceļa stabs ar norādi arī vairs nebija .

20 - vēsture - Krīču autobusu pietura . Gads nav zināms . Varētu būt 1950-tie vai 1960-tie gadi

20 - vēsture - Krīču autobusu pietura . Gads nav zināms . Varētu būt 1950-tie vai 1960-tie gadi
Cik skaista ! Cilvēki toreiz domāja par estētismu ! Tagad uzstāda bleķa būdas kā suņiem ! Sak , uz galvas ūdens netek , bet par izskatu štrunts , ka tik kaut kāda būda !

21 - vēsture - Bijušais Valles pagastnams

Valle nav bagāta ar vēsturiskām ēkām. Bet ar tām, kas bija vai vēl ir, vietējā vara rīkojas slikti. Neuzliekot jumtu, ļāva sabrukt Valles mācītājmuižai, kas agrāk skaitījās vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tāds pats liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo vietējas nozīmes arhitektūras objektu - bijušo Valles pagastnamu. Tā bija 19. gadsimta pirmās puses Latvijas lauku centriem raksturīga koka ēka. Būvapjoms - gari izstiepts, galvenā fasāde ceļa pusē, bija divas ieejas ar kāpnēm un lieveņiem. 1. Brīvvalsts laikā tur bija pagastnams, pēc 2. Pasaules kara tajā ēkā atradās gan Ciema padome, gan slimnīca, bibliotēka. Tagad no nama ir palikusi viena trešdaļa, kas nedod nekādu priekšstatu par bijušo ēku. Tas bija pēdējais svarīgais vēsturisks koka nams Vallē, kas bija vēl saglabājies. Nu arī tā vairs nav. Visur Eiropā lepojas ar koka arhitektūru, bet Vallē viss nolaists, sagruvis. Kauns par vietējo varu, kas nerūpējas par savu vēsturi !

Vecais Valles pagastnams

Vecais Valles pagastnams (16.01.2006)

Vecā Valles pagastnama vidējā daļa sabrukusi 30.06.2013. ( Foto Julita Kluša )

Vecā Valles pagastnama gals tobrīd vēl ir apdzīvots 30.06.2013. ( Foto Julita Kluša )

Vecā Valles pagastnama gals tobrīd vēl ir apdzīvots 30.06.2013. ( Foto Julita Kluša )
Tas veselais gals saglabājies vēl tagad . Puse mājas nojaukta . Protams vairs pilnībā nekad dabā vairs nevarēs redzēt šo kultūrvēsturisko koka māju .

22 - vēsture - Kāzu foto

23 - vēsture - Telegramma par 1. Saeimas vēlēšanu balsošanas rezultātiem Valles pagastā . 1922. g.

24 - vēsture - Ziedotāji no Taurkalnes (Valles) pagasta Uzvaras laukuma iekārtošanai 1937. gadā

24 - vēsture - Ziedotāji no Taurkalnes (Valles) pagasta Uzvaras laukuma iekārtošanai 1937. gadā
Latvijas Kareivis 1937. gada 20. februārī bija publicēta Kārļa Ulmaņa pateicība ziedotājiem , kā arī saraksts ar ziedotāju vārdiem un ziedotām naudas summām . Tagadējā Uzvaras parka vietā , kur slejas okupantu pirksts , Kārlis Ulmanis plānoja, ka Uzvaras laukumā (tā toreiz sauca to vietu, par godu uzvarai pār bermontiešiem) tiks izveidots monumentāls stadions, kas simbolizētu valsts varenību un savos apmēros (25 000 sēdvietu) būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam, kurā norisinājās 1936. gada Vasaras Olimpiskās spēles. Vēl bija ieplānots velodroms, sporta halle ar ietilpību 10 000 cilvēkiem, kā arī osta Āgenskalna līcī. Celtniecībai bija savākti tautas ziedojumi 3 miljonu latu apmērā un sākti darbi pie parka iekārtošanas, taču Otrais pasaules karš pārtrauca šos vērienīgos plānus .

Jaunāku laiku vēsture - foto , kartes u. c.

1 - Jau vēsture ! Krustojums Vallē (Foto Gvido Pētrsons. 2012. gada 16. septembrī)

2 - Valles pagasta pašvaldība (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2011. gada 3. aprīlī)

3 - Valles pārtikas veikals 2013. gadā

4 - Valles veikals 1970-tie gadi

5 - Valles baznīca 2013. gadā

6 - Valles baznīca 2013. gadā - sānskats

7 - Valles baznīca no otras puses

8 - Valles mācītājmuiža (25.04.2011) - 1 ( Foto Dāvis Kļaviņš )

8 - Valles mācītājmuiža (25.04.2011) - 1 ( Foto Dāvis Kļaviņš )
Valles mācītājmuiža sabruka tāpēc , ka kolhozs ,, Valle ” iespītējās ( māja piederēja ciemam ) un uzlika jaunu šīfera jumtu tikai vienai pusei . Otrā pusē koka dēlīšu jumts sapuva , sāka tecēt cauri lietus un ar laiku visa māja bija beigta ! Nolaidība un bezatbildība gan no kolhoza ,, Valle ” , gan no Valles ciema padomes !

9 - Valles mācītājmuiža (25.04.2011) - 2 ( Foto Dāvis Kļaviņš )

10 - Valles mācītājmuiža ( tagad sabrukusi un nopostīta )

10 - Valles mācītājmuiža ( tagad sabrukusi un nopostīta )
Internetā arī ir šis attēls , bet maza lieluma un ar uzrakstu virsū ,, vieta " . Tā kā šinī blogā būs īstā bilde virtuālajiem vēstures cienītājiem . Valles mācītājmuiža celta 18. gadsimta beigās kā guļbūve un ir raksturīgs tā laika būvmākslas paraugs . 1930.gados ēka apšūta ar dēļiem . Laika gaitā tās plānojums mainījies , īpaši pēc 1964. gada , kad tika likvidēta luterāņu draudze. 1959. gadā mācītāja mājā ierīkota Valles lauku slimnīca . Nostāsts par mācītājmuižas dzīvojamo ēku : Valles pagasta mācītājmuižas dzīvojamā ēka esot uztaisīta uz veciem kapiem . Vienu vakaru mācītājmuižas istabā atradušies divi cilvēki pie lampas gaismas , durvis uz otru istabu bijušas vaļā . Tie divi cilvēki nu redz , ka gar vaļējām durvīm viens paiet garām , tāds kā cilvēks , gājuši skatīties , bet it nekā nav atraduši . Citu vakaru atkal dzirdams bijis blakus istabā liels troksnis , it kā kaut kas smags kristu uz grīdas , iet skatīties , bet it nekā neatrod . (LFK 1022,56.)

11 - Pētermuižas kapu ieejas vārti (25.04.2011) (Foto Dāvis Kļaviņš)

12 - Pētermuižas skola (Foto Dāvis Kļaviņš. 25.04.2011.) - 1

13 - Pētermuižas skola (Foto Dāvis Kļaviņš. 25.04.2011.) - 2

14 - Pētermuižas skola 2016. g. vasarā

15 - Valles būvmateriālu veikals 2013. gadā

16 - Vieglatlēts P. Kairo ar olimpisko lāpu 1980. gads

16 - Vieglatlēts P. Kairo ar olimpisko lāpu 1980. gads
Vallietis Pēteris Kairo (dzimis 1954.) ir pirmais latvietis , kurš piedalījās Olimpiskās lāpas stafetē . Viņš nesa olimpisko uguni pirms Maskavas Olimpiskajām spēlēm 1980. gadā . Pēteris 1970 gadu otrajā pusē un 1980 gadu pirmajā pusē bija labākais Latvijas garo distanču skrējējs . Viņam joprojām ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijā maratona skriešanā , kā arī 3 rezultāts 10 000 m skriešanā . Īpašā statistikā , kur apkopoti maratonskriešanas rezultāti Latvijā vīriešiem pa gadiem , Pēterim Kairo joprojām ir labākais rezultāts 25. gadu vecumā .

17 - Valles vidusskolas 6. un 9. klases Salaspils memoriālā 1975/76 mācību gads

17 - Valles vidusskolas 6. un 9. klases Salaspils memoriālā 1975/76 mācību gads
Priekšā sēž Jānis Zālmanis . 2 rindā no kreisās - Guntars Mente , Ritvars Brugemanis , Edgars Elksnis , Alfrēds Kvedaravicus , Edgars Samas , Aivars Labanovičas ( 9. klase ) . Tālāk mēs no 6. klases - Andis Zommers , Andris Piperaitis , Uģis Iskrovs . 3. un 4. rindā visus neatceros . Atceros no kreisās - Kitija Brinks , tobrīd 9. klases audzinātāja Ilga Iskrova , Sarmīte Pabērza , Sarmīte Bankova , tālāk to meiteni nezinu , tālāk ar gaišiem matiem bizēs Sarma no mūsu 6. klases ( uzvārdu neatceros ) , nezinu , Senjorita no mūsu 6. klases ( uzvārdu neatceros ) , Daina Venclova , Silva Bērenfelde , vīrietis ( kaut kāds Otrā pasaules kara veterāns ) , Mudīte Daugaviete , mūsu klases audzinātāja Biruta Seile , Aija Rāviņa , tālāk neatceros vārdus , bet priekšpēdējā stāv Anda Martinska . Nospied ar peli uz attēla - redzēsi to lielāku !

18 - Bijusī Mežmuižas pienotava (Foto Aleksandrs Timofejevs. 2011. gada 21. aprīlī)

19 - Valle 1970-tajos gados

20 - Valles skola un skolotāju ēka 1970-tie gadi

21 - Valles astoņgadīgā skola 1975. gada pavasarī

22 - Kolhoza Valle kantoris 1970-tie gadi

23 - Taurkalnes ciema padomes atklāšana 1979. gada 9. novembrī (tagad Valles pagasta pārvaldes ēka)

23 - Taurkalnes ciema padomes atklāšana 1979. gada 9. novembrī (tagad Valles pagasta pārvaldes ēka)
Administratīvo ēku cēla Ķekavas PMK kolektīvs

24 - Gunārs Skujevskis un Ilga Iskrova gatavo kapsulu likšanai ciema padomes pamatos

24 - Gunārs Skujevskis un Ilga Iskrova gatavo kapsulu likšanai ciema padomes pamatos
Gunārs Skujevskis tobrīd bija kolohoza partorgs, bet Ilga Iskroava - ciema padomes prieksšēdētāja

25 - Pensionāres u. c. ekskursijā 1980-tie gadi

25 - Pensionāres u. c. ekskursijā 1980-tie gadi
No kreisās - otrā Ilga Iskrova , tad mana mamma Dzintra Zommere , trešā stāv Mirdza Martinska . Pa vidu gaišā virsjakā Valda Grūbe , viņai blakus pa labi Mirdza Spuleniece

26 - Ekskursanti no Valles Maskavā - 1980-tie gadi

26 - Ekskursanti no Valles Maskavā - 1980-tie gadi
Toreiz padomju laikā augstākais , ko vienkāršs padomju cilvēks varēja sapņot un īstenot , bija aizbraukt ekskursijā uz ,, mūsu lielās dzimtenes ” galvaspilsētu Maskavu . Par nekādām ārzemēm kā tagad nebija ko sapņot . Dažu labu jau palaida uz Bulgāriju , VDR , Čehoslovakiju , pat Indiju , Kubu , kas bija kā sacīt PSRS brālīgās tautas . Bet uz kapitālistiskajām zemēm , ja cilvēks nebija lielā amatā , nevienu nelaida . Tā nu aizbrauca apskatīt ,, latvju zīli Kremļa tornī ” (rindas no Sudrabkalna dzejoļa) , izstāvēja garo rindu , lai redzētu Ļeņinu un devās mājup .

27 - Ekskursijā Suhumi - 1980-to gadu sākums

27 - Ekskursijā Suhumi - 1980-to gadu sākums
Tomēr kolhoza ,, Valle ” strādājošie kopā ar skolotājiem varēja aizbraukt uz dienvidu brālīgajām republikām , kas tagad ir atsevišķas valstis , un tur baudīt mums neierasto dabu un siltumu . Šis foto ir no Suhumi vai Batumi , īsti nezinu .

28 - Kolhoza ,,Valle ” 40. gadu jubilejas svinības 1989. gada 10. jūnijā .

28 - Kolhoza ,,Valle ” 40. gadu jubilejas svinības 1989. gada 10. jūnijā .
Svinības notiek kolhoza mehāniskajās darbnīcās , kur tagad vāciešu kūdras rūpnīca

1980. gadā iznāca Ilzes Būmanes grāmata ,, Valles portrets '' - Partijas lēmumi dzīvē

1980. gadā iznāca Ilzes Būmanes grāmata ,, Valles portrets '' - Partijas lēmumi dzīvē
Attēlā redzami jaunie mehanizatori Aivars Dīcis un Guntis Krimelis

Grāmatas foto. Kārlis Drone un Jānis Elksnis

Grāmatas foto. Kārlis Drone un Jānis Elksnis
Kārlis Drone - bijušais Valles kolhoza priekšsēdētājs ( 1955 - ? ) un Jānis Elksnis - tobrīdējais Valles kolhoza priekšsēdētājs

Vasilijs Iskrovs un Pēteris Vucenlazdāns

Vasilijs Iskrovs un Pēteris Vucenlazdāns
Vasilijs Iskrovs - bijušais Valles skolas direktors un tā laika Valles vidusskolas direktors Pēteris Vucenlazdāns (1978.-1982. g. dec.)

Jāzeps Karabeško un skolēni ravē bietes

Jāzeps Karabeško un skolēni ravē bietes
Druvu cūku komplekss un veterinārais feldšeris Jāzeps Karabeško ; un skolēni ravē bietes kolhoza laukā : priekšplānā Dagmāra Lašinska (tagad Dagmāra Venclova - Stelpes skolas direktore)

Tālivaldis Balodis un Pēteris Andrejevs

Tālivaldis Balodis un Pēteris Andrejevs
Tālivaldis Balodis - galvenais dispečeris un traktorists Pēteris Andrejevs

Automācības skolotājs Andrejs Žers

Vīru vokālais ansamblis

1905. gada revolūcija Vallē

Ļoti interesantas ziņas par 1905. gada revolūciju Vallē atrodamas Oto Nonāca grāmatā ,,Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju'' (Rīga, 1930). Oto Nonācs (1880 - 1942) bija latviešu skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Latviešu Nacionālās Padomes dibinātājs (1917), Tautas padomes loceklis, laikrakstu „Tautas Balss” (1919) un „Valdības Vēstnesis ” redaktors. Satversmes sapulces loceklis, 1. un 2. Saeimas deputāts. Publicēja rakstus par Latvijas vēsturi. Gājis bojā pēc 1941. gada jūnija deportācijas. Grāmatā apkopoti mācītāju sūtītie ziņojumi Vecsaules mācītājam H. Bīlenšteinam, kurš bija lūdzis saviem amata brāļiem tādus piesūtīt, lai izveidotu tā laika revolucionārās kustības vēsturi. Ansis Bīlenšteins (vācu: Hans Bielenstein, pilnā vārdā Johaness Georgs Vilhelms Bīlenšteins (vācu: Johannes Georg Wilhelm Bielenstein); dzimis 1863. gada 13. martā, miris 1919. gada 13. janvārī) bija vācbaltiešu izcelsmes Latvijas luterāņu mācītājs un latviešu mitoloģijas pētnieks. Dzimis Jaunaucē 1863. gada 13. martā Augusta Bīlenšteina ģimenē. Studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē. Latviešu literārās biedrības biedrs. Publicējis apcerējumus par latviešu mitoloģiju un pasakām. No 1888. gada Reņģes mācītājs, vēlāk, līdz 1919. gadam, kalpoja Vecsaules draudzē. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. janvārī lielinieku arestēts, nākamajā dienā nošauts pie Bauskas pils. Ziņojumu sūtījis arī tā laika (1903. - 1906. gadam) Valles baznīcas mācītājs Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans (vācu: Wolfgang Hans Friedrih Urban). Hanss Urbans dzimis 1865. gada 17. februārī Ārlavā, Valdemārpils lauku teritorijā, bet miris 1921. gada 30. martā Darmstadt, Hesse, Vācijā. Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans, mācītāja Kārļa Gideona Urbana dēls, pirmo izglītību ieguvis vecāku mājās. 1877. - 1881. apmeklējis Adolfi privātskolu, 1881. - 1885. mācījies Jelgavas ģimnāzijā. No 1885. līdz 1890. gadam studējis Tērbatā teoloģiju, 1891. gadā nokārtojis Jelgavā konsistorijas eksāmenu un gadu praktizējies daļēji pie tēva, daļēji pie Grenču mācītāja H. Zēzemana. 1891. gada 2. martā viņš Jelgavā ordinēts un vispirms norīkots par mācītāja palīgu Ārlavas draudzē, bet jau tā paša gada 22. augustā apstiprināts par Sakas draudzes mācītāju. 1903. gada 3. februārī viņš apstiprināts par Valles draudzes mācītāju (introducēts 13. aprīlī), taču jau 1906. gada 23. aprīlī iesniedzis atlūgumu, jo 1905. gada nemieru laikā bijis spiests pamest pastorātu.

Grāmata - Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju

141. lpp.

142. lpp.

143. lpp.

144. lpp.

Pilveru pilskalns

Pilveru pilskalns

Pilveru pilskalns

Kādreiz Pilveru pilskalns skaitījās Taurkalnes (Valles pagastā), bet tagad skaitās Bārbeles pagastā, lai gan kas tur mežā tās robežas zina !               

Par Pilveru pilskalnu ir liecinājis Andriņš no G. Ziliņas Taurkalnē - Taurkalnes pagastā atrodas Pilveru pilskalns , savu vārdu tas dabūjis no turienes mājām ar šādu nosaukumu . Pilveru pilskalnu no visām pusēm ieslēdz purvi . Tagad purvus pa daļai nosusina un izmanto to par ganību , bet senos laikos purvi bijuši staigni , nepārbrienami . Tikai pa zināmu ceļu caur purvu bijis iespējams sasniegt pilskalnu . Pats kalns ir cilvēka roku radīts . Viņa stāvās nogāzes un plašais laukums virsotnē noauguši ar kuplām lazdām un lieliem ozoliem . Šo pili , neskatoties uz grūto pieeju pie tās , beidzot ieņēmuši ienaidnieki un nodedzinājuši . Visvairāk pilij esot uzbrukuši leiši . Pilveru pilskalnā bula laikā pulksten divpadsmitos dienā esot redzēti balti tēli . Pusnaktī , kad kalnu ietin smaga migla , no viņa atskanot kaujas saucieni un žēli vaidi.                                                                                                                                         

Pēc vēstures datiem uz Pilveru pilskalna esošā pils saglabājusies līdz 1321. gadam , kad zemgaļi no nopostīja un Pilveri kā mūsu senču apmešanās vieta beidza eksistēt . Tālāk informācija par Pilveru pilskalnu no Ernesta Brastiņa 1926. gadā izdotās grāmatas ,, Latvijas pilskalni . Zemgale un Augšzeme . ”