Valles pagasts - informācijas apkopojums
Valles pagasta vēsture , informācija , foto u. c. / Emuāra autors - Andis Zommers ( dzimis Vecumnieku slimnīcā , skolojies Vallē , dzimtene starp Valli un Mežmuižu )
https://valle-inform.blogspot.com/
Valles vēsture
Valle vēsturiski bijusi robežteritorija starp sēļu un zemgaļu apdzīvotajām zemēm. Rakstos minēts, ka 1106. gadā sēļi pirmoreiz cīnījušies pret krieviem pie Valles. Pagasta rietumdaļa bijusi ievērojama pārvaldes vieta ar diviem - Lūravu un Pilveru - pilskalniem, kas atrodas netālu viens no otra. Tas liek domāt , ka ceļš starp tiem bijis jau sirmā senatnē.
Tautasdziesma no Dainu skapja, pierakstīta Vallē, aktuāla arī šodien :
Es dzērājis arājiņš ,
Man dzērāja līgaviņa ;
Kas to manu cepurīti
Dzērumā paglabās ?
Teritoriālās peripetijas
19 gs vidū Valles un Taurkalnes apkārtnē pastāv 14 pagasti: Taurkalna jeb Mežmuižas, Taurkalna meža muižas, Taurkalna I apakšmeža muižas, Taurkalna II apakšmeža muižas, Taurkalna III apakšmeža muižas, Kalnamuižas, Kannenieku, Kārklu, Krāslanmuižas, jeb Klāsenmuižas, Valles mācītājmuižas, Pētermuižas, "Smīdes muižas, Jaunvalles, Vecvalles pagasti.
19 gs beigās iepriekš minētās administratīvi teritoriālās vienības apvienojas, izveidojot divus pagastus – Valles un Taurkalnes. Pagastu apvienošanās notiek pakāpeniski. Piemēram Mācītājmuižas pagasts Valles pagastam pievienots 1893. gada nogalē, Mežmuižas pagasts 1895. gada sākumā. 1900.gada februārī Valles pagasts tiek apvienots ar Taurkalnes pagastu, paturot Valles pagasta nosaukumu, kurš ietilpst Jaunjelgavas apriņķī.
20 gs 20. gados Valles pagastu iekļauj Bauskas apriņķī, bet 1926. gadā latviskojot vietu nosaukumus, maina arī vairāku pagastu nosaukumus, Valles pagastu pārdēvējot par Taurkalnes pagastu, kas vietējiem ļoti nepaticis. 1935. gadā tā platība bija 235, 6 km2. 1945. gadā pagasta teritorijā izveidoja Taurkalnes, Valles, Gobas un Taursila ciema padomes. 1954. gadā Valles ciemam pievienoja Gobas ciemu. 1956. gadā Valles ciemu likvidēja, kolhoza "Padomju Latvija" teritoriju pievienojot Taurkalnes ciemam, bet kolhoza "Jaunā Gvarde" teritoriju - Birzgales ciemam. 1961. gadā Taurkalnes ciemam pievienota daļa Krastu ciema. Pagastus kā lieku teritoriālo vienību likvidē 1949. gadā, apriņķi kļūst par rajoniem, un Taurkalnes ciemu pievieno jaunizveidotajam Jaunjelgavas rajonam. Pēc septiņiem gadiem arī šo rajonu likvidē, un Taurkalne atkal nokļūst Bauskas rajonā. Vienpadsmit gadus vēlāk to atkal atdala, pievienojot jaunizveidotajam Stučkas rajonam. Tikai 1990. gadā Taurkalnes ciems atgūst Valles pagasta nosaukumu ar piederību pārdēvētajam Aizkraukles rajonam. 2009. gadā pagasts kā administratīva teritorija iekļauts Vecumnieku novadā. Valles pagasts ir viena no Vecumnieku novada administratīvajām teritorijām tā austrumos. Robežojas ar sava novada Vecumnieku, Stelpes, Bārbeles, Kurmenes pagastiem, Neretas novada Mazzalves pagastu, Jaunjelgavas novada Daudzeses un Sērenes pagastiem, un Ķeguma novada Birzgales pagastu. Pagasta centrs atrodas Vallē.
Apdzīvotās vietas : Krīči, Liepkalni, Mazvalle, Mežmuiža, Penderi, Pētermuiža, Reizeni, Salas, Taurkalne, Tenteni, Valle. Upes : Iecava, Ģirupe, Rūdupīte, Slepkavupīte, Svētupe, Vārnupe, Zirgupīte, Smārde, Sudmaļupīte. Ūdenstilpes: Aklais ezers, Vāveres ezers, Mežmaļu dīķis.
Vidzemes galējais dienvidu ( D ) punkts
Ir Vecumnieku novada Valles pagasta un Ķeguma novada Birzgales pagasta robežpunkts , kas atrodas mežainā apvidū . Tuvākā viensēta Ķeguma novada Birzgales pagastā ir „ Rempji ”, kas atrodas ~ 0,5 km uz ziemeļiem no galējā dienvidu punkta . Vidzemes galējā D punkta ģeogrāfiskās koordinātas :
Ģeogrāfiskais platums – 56° 32’ 25,2”
Ģeogrāfiskais garums – 24° 40’ 42,4”
Mežmuiža
Mežmuiža, agrāk arī Taurkalnes muiža, ir ciems Vecumnieku novada Valles pagastā. Izvietojies pagasta dienvidaustrumos Iecavas krastā pie autoceļa V936, 6 km no pagasta centra Valles, 24 km no novada centra Vecumniekiem un 75 km no Rīgas. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Taurkalnes (Tauerkaln) pusmuižas centru. Pēc oficiāliem datiem tajā vairs dzīvo tikai 16 iedzīvotāji. Mežmuižas agrākie nosaukumi bijuši Neugut, Tauerkaln, F. Tauerkaln, Wilku muiža, Tauerkalne, Taurkalne. No kura laika, sākta saukt tikai par Mežmuižu, nav zināms. Bet cik lasāms no vēstures palikušajiem gabaliņiem , tad Mežmuiža kādreiz bijusi rosīga un darbīga vieta ar savu rūpniecību, lauksaimniecību, mežizstrādi. Bijušas daudzas mājas u. c. , kas viss diemžēl aizgājis nebūtībā. Tālāk sekos manas mammas pierakstītais, ko viņai par Mežmuižu izstāstījis Jānis Sudrabiņš. Mežmuiža ir sena apdzīvota vieta kopš Livonijas laikiem (13 gadsimts). Sevišķi intensīva Mežmuižas attīstība notika Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā. It sevišķi Kurzemes hercoga Jēkaba (1642. gada 16. augusts - 1682. gada 1. janvāris) valdīšanas laikā. Tad tika ierīkotas manufaktūras (atšķirībā no amatnieka darbnīcas manufaktūrai raksturīgs lielāks nodarbināto skaits, darba dalīšana ražošanas procesā, kā arī ražošana tirgum, bet ne pasūtītājam. Tomēr līdzīgi amatnieka darbnīcai arī manufaktūrā galvenais ir roku darbs) - darvas tecinātava, gateris un linu austuve. Ap 10 km no Mežmuižas pašā meža vidū vēl 20 gs 40-jos gados bijušas redzamas riņķveida celtnes pamata atliekas (akmeņu klāsts saistīts ar kaļķu javu). 1701. gadā uzcelts Mežmuižas ērberģis ar akmens un ķieģeļu pamatiem, pie kam senā tagad pazudušā dokumentā bijis rakstīts, ka ķieģeļi vesti jaunbūvei no Vecmuižas ķieģeļnīcas. Pati Mežmuiža atradās pie Kurzemes hercogistes ļoti svarīgiem Rīgas, Bauskas un Lietuvas satiksmes ceļiem. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā tā kļuva par nozīmīgu atbalsta punktu hercogistes ziemeļu-austrumu perifērijā. Mežmuižas ērberģis bijis celts no guļkokiem, siltumizolācijai kalpojuši niedru saišķi iekšsienās nostiprināti ar ķīļiem. Ēkai bija dakstiņu jumts. Tika celtas arī citas guļbūves un saimniecības ēkas. 19 gadsimtā celta akmens mūra klēts ar balti kaļķotām, dekoratīvām logailām. Tanī pat gadsimtā uzcelts arī koka guļbūves krogs un smēde. Mežmuižā vērojamas arī regulāra parka un alejas atliekas. 18 gs Mežmuiža kļūst par kroņa rentes muižu ar lopkopības profilu. Pēdējo rentnieku sauca Mazūdris. Darbojās arī gateris un ūdens dzirnavas. Bijušā muižas kalpu ēka pārveidota par veikalu.
Georgs Mancelis (1593 - 1654)
Viens no ievērojamākiem cilvēkiem, kas dzīvojuši Vallē, ir Georgs Mancelis (1593 - 1654) - vācu tautības latviešu literāts un valodnieks.
Georgs Mancelis bija mācītājs Vallē no 1616. – 1620. gadam. Salīdzinot ar agrākajiem autoriem, G. Mancelis ievērojami uzlaboja feodālo laiku literāro valodu un ortogrāfiju, pirmais sarakstīja sprediķus latviešu valodā un arī vāciski latvisku vārdnīcu. Lai gan autors aizstāv Baltijā pastāvošo feodālo kārtību, vairākos sprediķos, it īpaši latviešu valodā sarakstītajos sprediķos, viņš sniedz spilgtas vēsturiskas ainas no latviešu zemnieku dzīves, parāda viņu negatīvo attieksmi pret baznīcu un muižu. Mancelis ir tulkojis latviski Salamana sakāmvārdus [1637] un Sīraka gudrības grāmatu [1642]. 1631. gadā tiek publicēta viņa sastādīta mācītāja rokasgrāmata Lettisch Vademecum, [Latviešu ceļvedis]. Ar šo darbu Mancelis ne tikai deva jaunu labāku iespēju latviešiem apgūt kristīgo mācību, bet arī ieviesa jaunu latviešu valodas rakstību, ko mēs pazīstam, kā tā saucamo veco druku, t.i. , rakstību ar gotiskajiem burtiem. 1638.gadā ar nosaukumu Lettus [Latvietis] tika publicēta pirmā Manceļa sastādītā vācu – latviešu vārdnīca. Tā ir pirmā latviešu valodas vārdnīca vispār. Šai vārdnīcai ir pielikums : “Latviešu frazeoloģija”, kam savukārt divi pielikumi – “ Desmit sarunas ” un Salamana sakāmo vārdu tulkojums latviešu valodā. Desmit sarunas, kā norāda Aleksejs Apīnis, ir pirmais latviešu “mākslinieciskās prozas iedīglis.” Pats ievērojamākais Manceļa darbs, tomēr neapšaubāmi ir viņa sprediķu grāmata Lettische Lang – gewunschte Postill [Ilgi gaidītā latviešu sprediķu grāmata]. Tā ir pirmā un divus gadsimtus latviešu vidū visvairāk lasītā sprediķu grāmata, kam popularitātes ziņā nevar līdzināties neviena no vēlāko autoru publicētajām sprediķu grāmatām. Būdams Vallē par mācītāju, Georgs Mancelis novēro un apraksta tādu retu dabas parādību kā zemestrīce. Tiek publicēts Manceļa traktāts “Meditatio theologistoricophysica de terrae motu” (“Teoloģiski vēsturiski fizikālas pārdomas par zemestrīci”). Mancelis izklāsta ne vien sava laika ortodoksālo demonoloģisko viedokli, ka zemestrīce ir velna uzsūtīta, bet, atsaucoties uz vairāku zinātnieku atzinumiem, dod arī šās dabas parādības cēloņu skaidrojumu tā laika zinātnes līmenī. Aplūkojot zemestrīces teoloģiskā aspektā, Mancelis nonāk pie “pirmkustinātāja”. Dabaszinātnieku paustajiem uzskatiem varētu būt taisnība, bet ticīgajiem cilvēkiem esot jāiet tālāk, jāapskata visu dabas parādību radītājs un pirmcēlonis – Dievs. Mancelis interesējies par dažādu zinātņu sasniegumiem, nav samierinājies tikai ar ortodoksālās baznīcas skaidrojumiem.
Pats ievērojamākais cilvēks , kas dzimis Vallē, ir Alfrēds Amtmanis-Briedītis. (Padomju gados Alfredu pārtaisīja par Alfrēdu)
Alfreds Amtmanis-Briedītis, īstajā vārdā Alfreds Amtmanis (dzimis 1885 . gada 5. augustā Vallē, miris 1966. gada 15. maijā Rīgā) bija latviešu teātra aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs. Bērnību pavadīja Valles "Zvanītāju Bukās ", tēvs bijis Valles luterāņu baznīcas zvaniķis. Brālis Teodors Amtmanis arī vēlāk kļuvis par aktieri. 1903. gadā pirmoreiz kā aktieris uzstājās Rīgas Jaunajā teātrī. Vēlāk darbojās Apollo teātrī un Liepājas teātrī. No 1909. līdz 1912. gadam mācījās Jēkaba Dubura Latvju dramatiskajos kursos. Pirmā pasaules kara laikā vadīja Pēterpils Latviešu teātri. Pētera Stučkas valdības laikā 1919. gadā, kad tika nodibināts Strādnieku teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis bija režisors tā pirmajam iestudējumam (Leona Paegles luga "Augšāmcelšanās "). Kad nodibinājās Latvijas Nacionālais teātris, Alfreds Amtmanis-Briedītis kļuva par vienu no redzamākajiem šā teātra aktieriem un režisoriem (izņemot periodu no 1921. līdz 1924. gadam, kad viņš darbojās Dailes teātrī). No 1926. līdz 1939. gadam bija precējies ar aktrisi Antu Klints. Pēc Otrā pasaules kara Amtmanis-Briedītis turpināja darboties šajā teātrī (kas tika pārsaukts par LPSR Valsts Drāmas teātri), un no 1944. līdz 1966. gadam bija tā galvenais režisors. Kā aktieris A. Amtmanis-Briedītis bijis spilgts raksturotājs ar plašu vērienu, un tēlojis ļoti atšķirīgas lomas - Induli , Uldi un Jāzepu (Raiņa "Indulis un Ārija", 1912; "Pūt, vējiņi", 1914; "Jāzeps un viņa brāļi", 1920), Joski un Dūdaru (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1923, 1935) , Atvasaru (A. Griguļa "Māls un porcelāns", 1947) . Pirmais lielākais A. Amtmaņa-Briedīša režijas panākums bija A. Ostrovska "Belugina precības" (1913) . A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumos laikmeta sociālā dzīve atklāta spraigā darbībā, spilgtos, emocionālos un psiholoģiski bagātos tēlos. Daudzi A. Amtmaņa-Briedīša inscenējumi Nacionālajā (padomju laikā-Drāmas) teātri pieskaitāmi pie latviešu teātra labākajiem sasniegumiem, t.sk. V. Lāča "Zvejnieka dēls" (1949), A. Upīša "Zaļā zeme" (1950), P. Rozīša "Ceplis" (1953), R. Blaumaņa "Ļaunais gars"(1953) un "Skroderdienas Silmačos"(1955). Viņš bija izcils aktiermākslas jomā, taču viņa darbību apēno aktīvā sadarbošanās ar padomju režīmu, par ko tikpat kā nemaz nerunā. Brāļu Amtmaņu dzimtajās mājās " Zvanītāju Bukās " Vallē ir izveidots muzejs. To atklāja 1985. gadā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā un ekspozīcija stāsta par A. Amtmaņa-Briedīša un T. Amtmaņa devumu latviešu teātra attīstībā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām.
Šeit dzimuši un jaunībā dzīvojuši aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis (1885 - 1966) un viņa brālis arī aktieris un režisors Teodors Amtmanis (1883 - 1938). Oriģinālā "Zvanītāju Buku" dzīvojamā ēka celta 20. gs. 20. gados. Par ,, Zvanītāju Bukām ’’ saimniecība nosaukta tādēļ , ka visi Amtmaņi, kas šeit dzīvojuši vairākās paaudzēs, strādājuši par zvaniķiem Valles baznīcā, bet mājas pagalmā no meža bieži ienākuši stirnu buciņi. 70.gados aktrise Lidija Freimane iestājas par ēkas atjaunošanu un muzeja izveidi. Muzejs atklāts 1985. gada 5. augustā no jauna uzbūvētā guļbūves ēkā. Muzeja ekspozīcija iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā, kā arī iepazīstina ar Valles vēsturi un kultūras tradīcijām. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā. Pastāvīgā ekspozīcija muzejā iepazīstina ar brāļu Amtmaņu dzimtu, viņu dzīves gājumu, darbību teātra mākslā. Saglabāta 1985. gadā iedibinātā Alfreda Amtmaņa Briedīša prēmija, kuru pasniedz reizi divos gados diviem NT darbiniekiem 5. augustā.
Ģimenes istaba / Alfreda Amtmaņa Briedīša radošo darbu istaba / A. Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureātu istaba / Izstāžu zāle, kur papildus esošajām ekspozīcijām skatāmas mākslas, lietišķās mākslas izstādes.
Kontakti : „Zvanītāju Bukas” Aktieru Amtmaņu muzejs, Valles pagasts, Vecumnieku novads, LV - 5106
e-pasts: amtmanu.muzejs@vecumnieki.lv
Muzeja vadītāja : Dace-Anna Zvaigzne / Tālrunis: 26608478, 65152894 /
e-pasts: dace-anna@inbox.lv
Darba laiks: No 09:00 - 17:00 / Muzejs atvērts apmeklētājiem : No 1.maija līdz 1.novembrim katru dienu (izņemot pirmdienas un otrdienas) No 1. novembra - 1. maijam : ekskursijas muzejā un telpu noma pēc iepriekšēja pieteikuma / pa telefonu : 26608478
Poļu–zviedru karš (1600-1629/1635)
Poļu-zviedru karš 1600. g. izcēlās pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja Kurzemes piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Polijas-Lietuvas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi - bads un sērgas. Kurzemes hercogi - gan Frīdrihs, gan Vilhelms - godīgi pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Taču tas neglāba hercogisti no postījumiem. Sākot ar 1625. g., hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc Altmarkas (pol. Stary Targ) pamiera noslēgšanas 1629. g. Tikai pamiera pagarināšana 1635. g. Štumsdorfā (pol. Sztumska Wieś) uz 26 gadiem nozīmēja Kurzemei patiesas kara beigas - līdz nākamajam karam 17. gs. vidū.
Interesants fakts un tālāk dokuments no Poļu-zviedru kara laika
Valle tanī laikā bija Kurzemes hercogistē. Kara laikā Kurzemes hercogisti postīja ne tikai zviedru, bet arī tās lēņa kunga Polijas karaļa karaspēks. Sevišķi cieta tās muižas, kas atradās lielceļu tuvumā. Viena no tādām bija Valles muiža, kur 1622. g. janvārī hercoga un lietuviešu pārstāvji veica nodarīto zaudējumu revīziju. Piemēram, Jēkabam Baldonam paņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam - 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu.
Ļoti interesants vēstures fakts ir Valles kauja 1626 . gadā
Valles kauja bija kauja Poļu - zviedru kara (1600 - 1629) laikā starp Zviedrijas un Polijas-Lietuvas karaspēkiem. Tā risinājās Kurzemes un Zemgales hercogistē netālu no Valles muižas (vācu: Wallhof, tagad Valle). Kaujas norise : 1626. gada sākumā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs uzzināja, ka tiek pulcināts liels karaspēks uz dienvidaustrumiem no Valles Lietuvas maršala Jana Staņislava Sapiehas vadībā. Zviedri ar 38 kājnieku un 24 jātnieku rotām devās uz Valli. 7. janvārī Gustavs Ādolfs ar priekšpulkiem - 1000 musketieriem un 2100 jātniekiem - sasniedza Valli. Poļi nebija gaidījuši tik ātru zviedru uzbrukumu un sakārtojās kaujai mežā starp Valles un Šmīdes muižām. Zviedru jātnieki uzbruka Polijas - Lietuvas karavīriem un izdzina viņus no meža, bet zviedru karaspēka somu jātnieki atsvieda atpakaļ uzbrūkošos poļu huzārus. Sapiehas pavēle atkāpties izrādījās novēlota un atkāpšanās pārvērtās bēgšanā. Zviedri nogalināja trīs ceturtdaļas poļu un lietuviešu kājnieku, bet lielākā daļa jātnieku izbēga. Polijas - Lietuvas mēģinājums atgūt zviedru iekaroto Vidzemi bija cietis sakāvi.
Valles valnis
Diemžēl kanalizācijas darbu dēļ, nesen noraka lielu daļu no vaļna. Valni, kas iet no ,,Jaunbruntāliem” (paralēli Valles - Jaunjelgavas ceļam) līdz šim daudzi cilvēki saistīja tieši ar Zviedrijas - Polijas karu, ka tā bijusi aizsargbūve vai kas cits.
Patiesībā - Valles valnis bija
16 . gadsmita beigās Valles muižā izveidota hidrotehniska aizsardzības būve ar augstu aizsargvalni, paceļamiem tiltiem un slūžu sistēmu. Vaļņa fragments, kas senos laikos savienoja Bauskas ceļu ar Valles muižu pāri mākslīgi uzpludinātam ezeram, mūsdienās redzams paralēli Valles – Jaunjelgavas ceļam no ,,Jaunbruntāliem’’ bijušās Valles muižas centra virzienā. Pie pamatnes tas bijis 6 metrus plats. Viena no versijām pauž, ka tieši no šī vaļņa Valle ieguvusi savu nosaukumu. Agrāk uz vaļņa auga liepu rinda, ko pēc nostāstiem stādījuši zviedri, atstājot Zemgali. Turpat pie ,,Jaunbruntālu’’ mājām redzami arī Valles muižas smēdes pamati.
Ne jau vienmēr Valles baznīcai ir bijuši labi laiki. Padomju laikā Valles baznīca tika pilnībā izpostīta. Tā bija vieta, kur varēja nodoties alkohola dzeršanai vai vienkārši postīt vēl to, kas bija palicis postāms. ,, Londonas avīzē ” (trimdas latviešu avīze) 1983. gada 22. jūlijā bija ievietots raksts ,,Kultūras pieminekļu izpostīšana” , kur redzams fotoattēls ar izpostītās Valles baznīcas iekšpusi.
Valles evaņģēliski luteriskā baznīca
Ja esam Vallē, tad noteikti vajag apskatīt Valles evanģēliski luterisko baznīcu.
Pašreizējā Valles baznīcas ēka ir vecākā luterāņu baznīca Vecumnieku novadā. Par pēdējā Kurzemes hercoga Pētera līdzekļiem 1781. - 1785. g. uzcelta mūra baznīca, bez torņa, ar 550 sēdvietām. Pirmais zināmais Valles draudzes mācītājs bijis Henrihs Mollerijs (Henricus Mollerius [1656 – 1616]). 1637. g. baznīcu vizitācijas protokolā minēts, ka ir uzcelta jauna baznīcas ēka, vecās vietā. 1662. g. dievnams pārbūvēts, jo jumts draudējis iebrukt. Ap 1699-1670. gadu uzcelta jauna koka baznīca ar torni un salmu jumtu, kuras altārdaļas logos bijušas vitrāžas ar hercogu Frīdriha Vilhelma un Ferdinanda ģērboņiem. 1701. g. dievnams ieguva jaunu altāri ar gleznu un jaunu kanceli. 1895. gadā , tika uzbūvēts 40 m augstais tornis. 1907. gadā baznīcā tika veikts liels remonts. Baznīca ir halles tipa , ar sašaurinātu poligonālu altārdaļu un piebūvētu sakristeju. 1964.g. draudze bija spiesta atteikties no baznīcas augsto nodokļu dēļ. Par zvaniķi baznīcā strādājis aktieru brāļu Amtmaņu tēvs. 1966. gadā tiek izplēsti soli, izdauzīti logi un durvis, pazūd altārglezna, vēlāk iebrūk jumts. 1976. gadā no baznīcas izvāca pēdējās iekārtas paliekas. 1988. gadā sākas pakāpeniski baznīcas atjaunošanas darbi – tiek salabots jumts, ielikti logi un durvis, ielieta asfalta grīda, ielikts zvans un pagaidu altāris. 1995. gadā uz zvanu torņa uzlikts krusts. 2000. gadā tika sākti baznīcas iekšdarbi. Baznīcas iekšpusē kokdarbus veic Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni. Atjaunotās baznīcas neoromāniskais stils savijas ar mūsdienīgiem akcentiem. Izveidotas masīvas kolonnas un balkona margas, balto solu galus rotā rozetes un palmetes vijumi. Ģirta Baloža un Roberta Vuža gleznotajā altārgleznā attēlota Kristus Debesbraukšanas diena. Kā parafrāze par tautas mākslu veidoti 4 kroņlukturi, kas, līdzīgi Austras kokam, simbolizē koncentrētu pasaules modeli. Pie baznīcas uzstādīts Astras Ratkevičas veidotais keramikas objekts ,,Kardiogramma plus’’, kurā attēloti 4 ticību apļi.
Neviena vieta nav iedomājama bez skolas. Tāpēc informācija par Valles skolām.
1874. gada 15. decembrī tika iesvētīta Valles pagasta skola. Tā izmaksāja 10 tūkstošu rubļu ar piederošām ēkām kopā. Ēka būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, 16 ases gara un 8 plata. Ārpuse namam ir dzeltena, pušķota lielceļa pusē ar balkonu. 1878. gada 5. novembrī atklāja otro Valles pagasta skolu - Pētermuižas skolu. Pētermuižas skolā bija 35 skolēni. Skolēnu skaits mazs, jo tajā mācījās vairāk mantīgo bērni. Zēni un meitenes mācījās atsevišķi. Mācīja vācu un krievu valodas. 20. gs. sākumā Vallē pastāvēja trīs skolas : Valles pagasta Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Vasku II pakāpes (6 klases) pamatskola, Taurkalnes skola. 1922. - 23. mācību gadā Valles - Pētermuižas skola kļuva par sešgadīgo skolu. 1925. gadā Valles - Pētermuižas 6 klasīgā pamatskola kļuva par Taurkalnes - Pētermuižas 6 klasīgo pamatskolu. 1925. gadā Taurkalnes (Valles) pagastā bija 4 skolas : Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes - Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Mežvidus II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnmuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola. 1935. gadā Vallē bija 4 skolas : Pētermuižas II pakāpes (6 klases) pamatskola, Kalnamuižas I pakāpes (4 klases) pamatskola, Vasku I pakāpes (4 klases) pamatskola, Taurkalnes II pakāpes (6 klases) pamatskola. 1939. gadā, lai atbrīvotos no vārda ,,muiža” Pētermuižas skola tika nosaukta par Pēternieku skolu, bet ap 1941. gadu to nosauca par Taurkalnes tautskolu. 1964. gada 1. septembris ir liela svētku diena. 194 skolēni un 14 pedagogi uzsāk mācības jaunajā Valles astoņgadīgajā skolā. Tiek likvidēta Vasku skola. 1975. gada. 22. augusts - jaunās skolas pieņemšanas diena. Uzceļot piebūvi skolas ēkai ir iegūtas telpas 9 kabinetiem. Šo dienu var uzskatīt par Valles vidusskolas dienu. 1975. gadā 1.septembrī mācības uzsāk 9. klase (tajā laikā 1. vidusskolas klase) . Valles skolas 100 gadu jubilejā kā piemiņas zīme tika uzstādīts tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens ,,Grāmata”.
Valles pagasts 1. Pasaules karā
1914. gadā 1. pasaules kara virpulī tika ierautas vairāk nekā 30 valstu. 1915. gada pavasarī, nesastopot nopietnu pretestību, Kurzemē un Zemgalē no vairākām pusēm sāka ienākt vācu karaspēks. Pārspīlēties nostāsti par vācu karavīru zvērībām iekarotajos apgabalos bija iemesls, lai Latvijas lielceļi sāktu pildīties ar bēgļu straumēm. Lielais bēgļu skaits apstājās pie Jaunjelgavas un Jēkabpils pārceltuvēm pāri Daugavai, kur cilvēku rinda reizēm veidojās pat 25 km garumā. Pēc veiksmīga uzbrukuma 1915. gada augusta sākumā vācu Ņemanes armija jau aigāja līdz Biržiem (Lietuvā). 19. augustā vācu armijas Austrumu frontes virspavēlnieks feldmaršals Pauls Hidenburgs beidzot piekrita Ņemanes armijas vadības ieteikumam attīstīt uzbrukumu no Bauskas un Biržu rajona Valles un Daudzevas virzienā, kaut arī sākumā viņš bija iecerējis doties Viļņas virzienā. Vadīt šo operāciju uzdeva 5. kavalērijas korpusa komandierim ģenerālim grāfam Egonam fon Šmetovam. Viņš nolēma ar 41. kājnieku divīziju lauzties no Biržiem caur Skaistkalni uz Valli, bet ar 6. kavalērijas divīziju caur Radvilišķiem uz Daudzevu. Savukārt Homeijera brigādei tika pavēlēts sasniegt Valli, veicot ceļu no Bauskas caur Stelpi divās kolonnās. 23. augustā vācieši sāka īstenot Hidenburga plānus. 25. augustā viņu 6. kavalērijas divīzija ieņēma Radvilišķus, bet tālāk netika, jo stāvie Mēmeles krasti Kurmenes pagastā palīdzēja krieviem noturēt aizsardzību. Savukārt vācu 41. kājnieku divīzija viegli sasniedza Skaistkalni. Tomēr krievi sīksti pretojās un noturēja savas pozīcijas līdz tumsai. Naktī uz 26. augustu krievu 37. korpusa pulki atstāja Skaistkalni un atkāpās uz jaunām pozīcijām līnijā Valle-Taurkalne. Aizkraukles novada zeme nonāca tiešā kara darbības joslā. 26. augustā Hidenburgs pavēlēja Ņemanes armijai arī turpmāk segt frontes flangu un pievirzīit kreiso spārnu pie Daugavas. Jaunā kaujas pavēle, kuru saņēma visi Šmetova grupējuma spēki, bija nepārprotama – uz Fridrihštati (Jaunjelgavu) ! Krievi pamazām atstāja Mēmeles kratos ieņemtās pozīcijas un atkāpās ziemeļaustrumu virzienā. Bija gaidāma viņu karaspēka nemitīga vājāšana pa nepārredzamajiem Taurkalnes mežiem posmā starp Mēmeli un Daugavu. Visaktīvāk vācu virspavēlniecības plānus sāka īstenot Šmetova galvenie spēki. Viņi atstāja Skaistkalnes un Radvilišķu rajonu un devās virzienā uz Jaunjelgavu, Valli un Bārbeli. Šmetova grupējuma centrā 41. kājnieku divīzija devās Valles virzienā, bet pie Mežmuižas to sagaidīja nopietna krievu 37. korpusa arjergardu pretestība. Iecavas upes labajā krastā viņi noturējās diezgan ilgi. Apiešanas manervs vāciešiem ieilga, un tikai pievakarē viņu divīzijas labais spārns iznāca krievu kriesajā flangā. Tas piespieda krievus atiet uz savām pozīcijām pie Valles. Bet vakarā Valli sasniedza arī vācu Homeijera brigāde, kura ceļu no Baukas bija veikusi divās dienās. 27. augustā pie Valles kauja beidzās jau agrā pēcpusdienā, jo krievu 37. korpusa arjergardi neizturēja divu vācu vienību uzbrukumu un sāka steigā atkāpties. Dažas kājnieku daļas atkāpās Birzgales virzienā, bet galvenie spēki devās uz Jaunjelgavu. Vācieši turpināja vājāt krievus līdz pat Taurkalnes stacijai un gūstā saņēma simtiem krievu karavīru. Toties krievi atkāpjoties postīja visu, kas vāciešiem var noderēt karā, ieskaitot ceļus un pievedceļus. Tāpēc vāciešiem kādu laiku bija grūtības pārvietot uz priekšu kara tehniku. Tomēr šī karstā cīņu diena vāciešiem bija sekmīga, jo vakarā Forstnera brigāde iznāca Daugavas krastā tikai 5 kilometru attālumā no Jaunjelgavas. 3. septembrī ģenerāļa fon Šmetova vadītais vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu. Liela daļa krievu karaspēka padevās gūstā, pārējie bēga pāri tiltiem uz Daugavas otru krastu. Vācieši ap diviem dienā sasniedza Daugavu. Abus tiltus krievi aizdedzināja un ieņēma jau sagatavotās pozīcijas Daugavas labajā krastā. 1915. gada novembrī abas puses apstājās un sāka veidot ierakumus. Krieviem izdevās noturēt Jēkabpils placdarmu, kas divus gadus ļāva nosegt svarīgo Stukmaņu un Krustpils dzelzceļa mezglus. Krievu - vācu frontē sākās pozīciju karš. Daugava kļuva par frontes līniju, tāpēc pie Daugavas esošie pagasti uz diviem gadiem nokļuva frontes joslā un ļoti cieta no neskaitāmām apšaudēm. (Izmantots Arvīda Kvieša teksts no 2002. gada avīzes ,,Staburags''. Arvīda Kvieša raksts ,,Aizkraukles novads 1. pasaules kara vētrās'' bija 7 turpinājumos).
Pirmā Pasaules kara kapi
Valles pagasta teritorijā pēc Pirmā Pasaules kara palika 3 Pirmā pasaules kara kritušo karavīru Brāļu kapi. Vieni kapi atradās Krīčos - tur kur bija izgāztuve jeb smilšu karjers. Pamazām rokot karjeru, kapi tika iznīcināti. Krīčos bija apglabāti 6 krievu un 18 vācu karavīri. Jāpiezīmē, ka es izmantoju interneta lapu - Русское Общество в Латвии (РОвЛ) (voin.russkie.org.lv/ ), kur daudz precīzāk nekā latviešu informācijas avotos norādīti kritušo skaits. Latviešu informācijā bieži vien ir saskaitīti esošie krusti, bet lieta tāda, ka gadu gaitā vairāki krusti ir pazuduši. Otri Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi atrodas Vasku kapu teritorijā. Tur apglabāti 48 krievu karavīri (11 zināmi) un 80 vācu karavīri. 2016. gada vasarā 10 vācu karavīri attīrīja kapu teritoriju, noraka lieko zemi un notīrīja krustus. Centrā novietoja bērzu krustu, ko kā tradīciju piekopa gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tagad kapi izskatās kā jauni. Atzīmēšu vācu pedantiskumu, jo blakus tika apglabāti arī viņu pretinieki - krievu karavīri. Krusti ir atlieti no ļoti stipra betona, ir ļoti labi saglabājušies. Tajos skaidri redzami visi ieraksti. Trešie ir Reizenu Pirmā pasaules karā kritušo Brāļu kapi.
Strēlnieks no Valles pagasta Andrejs Stūris
Izrādās, ka starp pirmajiem trīs kritušajiem karavīriem, kurus apglabāja Rīgas Brāļu kapos 1915. gada 15. oktobrī, ir Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris. Lūk kas rakstīts žurnālā ,,Ievas stāsti” (2015. g. Nr. 3) . Guntas Šēnbergas rakstā ,,Brāļu kapi” : ,,Lai gan kapu ansambli svinīgi atklāja 1936. gada novembrī, tad tie tikai bija ieguvuši veidolu, kādu to pazīstam šodien - ar Kārļa Zāles monumentālajām skulptūrām. Bet pirmie karavīri Rīgas Brāļu kapos guldīti pirms simt gadiem - 1915. gada 15. oktobrī. Rīgas pievārtē stāvēja Vācijas armija, un tūkstošiem brīvprātīgo iestājās latviešu strēlnieku bataljonos. Pirmais uz fronti Tīreļpurvā 9. oktobra vakarā kājām devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. Jau pēc dažām dienām - 12. oktobrī - bija pirmie kritušie : Rīgas sīkpilsonis Jēkabs Voldemārs Timma, Jaunjelgavas apriņķa Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūris un lietuvietis Jons Gavens no Zarasu apriņķa Popelānu pagasta. Lai gan bēru diena 15. oktobris bija darbdiena, kritušos karavīrus no Rīgas Latviešu biedrības nama pavadīja ļaužu tūkstoši - gan rīdzinieki, gan bēgļi no Kurzemes un Latgales. Kritušie bija guldīti baltos šķirstos biedrības zālē ,,starp lauru kokiem”, skanēja Šopēna sēru maršs, zirgu vilktie katafalki izskatījās tik grezni kā karietes ... Bēru gājiena laikā ļaudis no namu logiem uz šķirstiem kaisīja ziedus, un kapu kopiņas karavīriem atvēlētajā kāpā priežu ielokā Ķeizarmežā burtiski slīga puķēs un vainagos ... ” Wikipēdijā ( adrese - http://lv.wikipedia.org/wiki/Andrejs_Stūris ) ir ievietots raksts par Andreju Stūri. Andrejs Stūris (1895 - 1915) bija latviešu strēlnieks, viens no trīs pirmajiem kritušajiem strēlniekiem un pirmajiem, kas tika apglabāti Rīgas Brāļu kapos. Andrejs Stūris dzimis Valles pagastā zemnieku ģimenē. 1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sasniedzot Krievijas impēriju, ar vācu armijas ienākšanu Kurzemē, dodas bēgļu gaitās uz Rīgu. Jau neilgi pēc 1915. gada augusta sākumā uzsāktās strēlnieku bataljonu formēšanas, 19. augustā, Stūris tajos piesakās kā brīvprātīgais un tiek nosūtīts uz apmācībām Mīlgrāvī, Cīzes kuģu būvētavā. Tur Stūri ieskaita 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotā, ko komandē virsleitnants Dardzāns. 18. oktobra vakarā, nepilnus divus mēnešus vēlāk, Stūris līdz ar visu 3. rotu tiek nosūtīts uz fronti, sākotnēji ar mērķi likvidēs frontes pārrāvumu pie Olaines, taču tā kā situāciju izdodas stabilizēt bez latviešu strēlnieku iesaistes, 3. rota līdz ar 2. rotu novietojas Kraslovsku māju pozīcijās Tīreļpurvā. Rota gūst ugunskristības 1915. gada 25. oktobrī, vācu spēki trīsreiz uzbrūk ierakumiem, taču tiek sekmīgi atvairīti un cieš ievērojamus zaudējumus; pirmie trīs kritušie ir arī latviešu pusē. Šajā pirmajā latviešu strēlnieku kaujā 1915. gada 25. oktobrī krīt strēlnieks Andrejs Stūris. Stūra, un pārējo pirmo kritušo - Jēkaba Voldemāra Timmas un Jāņa Gavenas - izvadīšana tiek izsludināta Rīgas latviešu presē un izvēršas par plašu tautas manifestāciju no Latviešu biedrības nama līdz Meža kapiem, kur priežu mežā Stūri un viņa cīņu biedrus gulda zemes klēpī. Vēlāk, pievienojoties jauniem kritušajiem, tur izveidojas Rīgas Brāļu kapi. Pēc nāves Stūri apbalvo ar IV šķiras Svētā Jura krustu un paaugstina par jefreitoru.
Lāčplēša kara ordeņa kavalieris no Valles pagasta Alfrēds Celmiņš
LKOK nr. 3/801
Celmiņš , Alfrēds Andreja dēls. Apbalvots par sakaru nodibināšanu 1919. g. 20. novembrī starp kaujas centrāli un kaujas grupas komandieri. Ordenis piešķirts 1921. gadā. Latgales artilērijas pulka dižkareivis. Dzimis 1890. g. 30. septembrī Valles pagasta lauksaimnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. rudenī 185. kājnieku rezerves pulkā. Pēc mācību komandas beigšanas iedalīts Nižegorodas pulkā un piedalījies kaujās. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķ. 1916. g. jūn. pārnācis uz latviešu strēlnieku formējumiem. Rezerves latviešu strēlnieku pulkā beidzis sakarnieku mācību komandu. 1917. g. sākumā ieskaitīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un Ikšķiles. Frontes sabrukuma laikā kopā ar pulku pārcelts uz Petrogradu, kur beidzis telefonistu kursus. 1918. g. vasarā atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 15. jūlijā Jaunjelgavā, dienējis vietējā komandantūrā, pēc tam Latgales artilērijas pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli, vecākais telefonistu instruktors. 1919. gada 3. novembrī kaujā pret bermontiešiem zem spēcīgas uguns klajā laukā Celmiņš izvilka telefona līniju starp kaujas centrāli Apiņu mežsargmājās un kaujas grupas priekšnieku Ķīšu mājās, tā dodot iespēju saskaņot artilērijas un kājnieku darbību, kas sekmēja ienaidnieka sakaušanu. Atvaļināts 1920. g. 30. sept. Jaunsaimnieks Taurkalnes pagasta ,,Celmiņos”. 2. pasaules kara laikā aizsargu organizācijas biedrs. 1944. g. 28. sept. ,,Smerša" apcietināts. 8. Baltijas frontes kara tribunāls 1945. g. 3.-4. febr. notiesāja Celmiņu uz 15 gadiem (KPFSR KK 58-la) labošanas darbu nometnēs un uz 5 gadiem bez tiesībām atgriezies. 1956. g. PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija sodu samazināja līdz 12 gadiem, A. Celmiņš atgriezies Latvijā. Miris 1959. gadā Vallē, kur arī apbedīts.
Otrā Pasaules karā kritušo Brāļu kapi
Netālu aiz mājām ,,Liepkalni'' atrodas Otrā pasaules karā kritušo Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi (1941. - 1945.) . Padomju ,,atbrīvotājiem” otrreiz ,,atbrīvojot” Latviju bija tāda ieraža (vai pavēle no augšas) gandrīz katrā apdzīvotā vietā apglabāt kritušos karavīrus. Galvenais, ka tanīs vietās lielākoties nebija ne notikušas kaujas, ne mazākas citas kara cīņas. Tos kritušos karavīrus saveda nezin no kurienes, lai kā sacīt atstātu augsni nākamajiem padomju varas ,,varoņdarbiem”. Protams kritušajiem karavīriem ar to nav nekāda sakara, lai viņi dus mierīgi. Bet stipri šaubos - ja iztaisītu DNS analīzes, ka tur tiešām apglabāti visi tie karavīri, kuru vārdi uzrakstīti uz plāksnītēm. Un vēl atcerēsimies padomju kara vešanas taktiku - cilvēki bija tikai lielgabalgaļa, tādēļ arī kritušo skaits padomju armijā bija milzīgs. Brāļu kapos apglabāti kopā 115 padomju karavīri, no tiem 103 zināmi un 12 nezināmi. Ja vēlaties gūt pilnīgu informāciju par Valles pagasta Brāļu kapiem , tad atveriet interneta lapu, kuras adrese ir - http://voin.russkie.org.lv/liepkalni.php#top .
Nozīmīgs dabas objekts Valles pagastā ir - SERŽU TĪRELIS
Aizsardzības kategorija : dabas liegums , Natura 2000 teritorija
Administratīvais iedalījums : Valles pagasts
Platība : 151 ha
Dibināšanas gads : 1977
Dabas vērtības :
Nozīmīga vieta purvainu mežu aizsardzībai, kas ir prioritārs Eiropas nozīmes biotops. Teritorijā sastopamas tādas īpaši aizsargājamo augu sugas kā – stāvlapu dzegužpirkstīte un plankumainā dzegužpirkstīte, kā arī vairākas ES Putnu direktīvas sugas, piemēram, melnais stārķis, bikšaimais apodziņš, melnā dzilna, zivju ērglis. Interesants fakts par Seržu tīreli ir - agrāk Latvijā un daudz kur citur pasaulē - vēl aizvien kokus mēdz vairāk vērtēt pēc vecuma nevis pēc izmēriem. Taču ir pierādījies, ka neskaitāmu gidu lepni un autoritatīvi pasludinātais dižkoka vecums ir mīts. Koka vecumu pēc tā izmēriem nevar noteikt pat aptuveni, jo atsevišķu koku augšanas apstākļi un dažādas nejaušības nosaka to, ka vienāda vecuma koku izmēri var atšķirties vairākkārt. Apliecinājums koka izmēra un vecuma savstarpējai neatbilstībai ir Latvijā apzinātās vecākās priedes. Līdz nesenam laikam vecākā apzinātā priede Latvijā bija Zauskas priede, kura bija sasniegusi 370 gadu vecumu. Zauskas priede joprojām ir resnākā mērītā priede Latvijā, tās apkārtmērs sasniedza 4,63 metrus. Taču 2003. gadā ornitologs Māris Strazds apzināja 470 gadus vecu priedi Seržu tīrelī Aizkraukles rajona Valles pagastā - šī koka apkārtmērs ir 117 centimetri un augstums 16 metri.
Krūzes līcis
Ja esiet Vallē, noteikti aizbrauciet apskatīt Krūzes līci - vietu, kur kopš seniem laikiem svinēti Līgo svētki. Diemžēl kopš Latvija atjaunoja neatkarību, Krūzes līcis tika pamests, nekādi pasākumi tur nenotiek. Bet vieta atrodas Iecavas upes līcī tādā kā ielejā, kur apkārt ir brīnišķīgi dabas skati. Vieta ir ļoti skaista, taču tagad tā ir privātīpašumā, es īsti nezinu kā ir - varbūt ir jāprasa atļauja saimniekam iebraukt Krūzes līcī.
,,Makšķernieku paradīze” ir lauku tūrisma atpūtas komplekss, kurš izvietojies Aizkraukles rajona pašā dienvidrietumu stūrī netālu no Valles. Kompleksa pamatā ir mākslīgi izveidots dīķis. Tas atrodas uz privātas zemes, tā platība 11 ha, vidējais dziļums 1,5 m, bet ir arī līdz 11 metriem dziļas bedres. Zivis - līdakas, sami, asari, līņi, karūsas, karpas, zandarti, raudas. To krājumi regulāri tiek atjaunoti. ,,Makšķernieku paradīz ” orientēta galvenokārt uz makšķernieku auditoriju, visapkārt dīķim ir iekārtotas ērtas makšķerēšanas vietas. Zivju bagātība ir liela, pareizi rīkojoties un izmantojot iebarošanu, bez loma te ir grūti palikt. Pie tam dīķa krasta līnija, kura ir aptuveni 1,2 km gara, ļauj te ērti izvietot 50 - 60 makšķerēšanas vietas, kas var noderēt dažādos makšķernieku pasākumos un sacensībās. Komplekss ir piemērots ne tikai makšķerniekiem. Mājiņas, kurās ērti pārnakšņot, banketzāle 45 viesiem, sporta un rotaļu laukumi, pirts un speciālā SPA vanna, kas atrodas zem klajas debess, paver plašas iespējas arī citām aktivitātēm. Tas viss ļauj šeit ērti pavadīt nedēļas nogales ar ģimeni vai arī organizēt dažādus kolektīvus pasākumus pie ūdens. Latvijā viens no nedaudzajiem lauku tūrisma kompleksiem, kur tik lielā mērā pārdomāts par pakalpojumu sniegšanu invalīdiem. Kompleksā ir 7 mājiņas, kuras spēj nodrošināt nakšņošanu 40 - 50 viesiem vienlaicīgi. Viesu mājas 2 stāvā piedāvā luksus numuriņus. Visi jautājumi pa tel. 29174814.
Makšķernieku paradīze - mājas lapa ( nospiediet uz mazākā sarkanā uzraksta )
Senāku laiku vēsture – foto u. c.
Scientific Journal of Latvia University of Agriculture Landscape Architecture and Art, Volume 9
21 - vēsture - Bijušais Valles pagastnams
Valle nav bagāta ar vēsturiskām ēkām. Bet ar tām, kas bija vai vēl ir, vietējā vara rīkojas slikti. Neuzliekot jumtu, ļāva sabrukt Valles mācītājmuižai, kas agrāk skaitījās vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tāds pats liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo vietējas nozīmes arhitektūras objektu - bijušo Valles pagastnamu. Tā bija 19. gadsimta pirmās puses Latvijas lauku centriem raksturīga koka ēka. Būvapjoms - gari izstiepts, galvenā fasāde ceļa pusē, bija divas ieejas ar kāpnēm un lieveņiem. 1. Brīvvalsts laikā tur bija pagastnams, pēc 2. Pasaules kara tajā ēkā atradās gan Ciema padome, gan slimnīca, bibliotēka. Tagad no nama ir palikusi viena trešdaļa, kas nedod nekādu priekšstatu par bijušo ēku. Tas bija pēdējais svarīgais vēsturisks koka nams Vallē, kas bija vēl saglabājies. Nu arī tā vairs nav. Visur Eiropā lepojas ar koka arhitektūru, bet Vallē viss nolaists, sagruvis. Kauns par vietējo varu, kas nerūpējas par savu vēsturi !
Jaunāku laiku vēsture - foto , kartes u. c.
1905. gada revolūcija Vallē
Ļoti interesantas ziņas par 1905. gada revolūciju Vallē atrodamas Oto Nonāca grāmatā ,,Mācītāju ziņojumi par 1905. gada revolūciju'' (Rīga, 1930). Oto Nonācs (1880 - 1942) bija latviešu skolotājs, žurnālists un sabiedriskais darbinieks. Latviešu Nacionālās Padomes dibinātājs (1917), Tautas padomes loceklis, laikrakstu „Tautas Balss” (1919) un „Valdības Vēstnesis ” redaktors. Satversmes sapulces loceklis, 1. un 2. Saeimas deputāts. Publicēja rakstus par Latvijas vēsturi. Gājis bojā pēc 1941. gada jūnija deportācijas. Grāmatā apkopoti mācītāju sūtītie ziņojumi Vecsaules mācītājam H. Bīlenšteinam, kurš bija lūdzis saviem amata brāļiem tādus piesūtīt, lai izveidotu tā laika revolucionārās kustības vēsturi. Ansis Bīlenšteins (vācu: Hans Bielenstein, pilnā vārdā Johaness Georgs Vilhelms Bīlenšteins (vācu: Johannes Georg Wilhelm Bielenstein); dzimis 1863. gada 13. martā, miris 1919. gada 13. janvārī) bija vācbaltiešu izcelsmes Latvijas luterāņu mācītājs un latviešu mitoloģijas pētnieks. Dzimis Jaunaucē 1863. gada 13. martā Augusta Bīlenšteina ģimenē. Studēja teoloģiju Tērbatas Universitātē. Latviešu literārās biedrības biedrs. Publicējis apcerējumus par latviešu mitoloģiju un pasakām. No 1888. gada Reņģes mācītājs, vēlāk, līdz 1919. gadam, kalpoja Vecsaules draudzē. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. janvārī lielinieku arestēts, nākamajā dienā nošauts pie Bauskas pils. Ziņojumu sūtījis arī tā laika (1903. - 1906. gadam) Valles baznīcas mācītājs Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans (vācu: Wolfgang Hans Friedrih Urban). Hanss Urbans dzimis 1865. gada 17. februārī Ārlavā, Valdemārpils lauku teritorijā, bet miris 1921. gada 30. martā Darmstadt, Hesse, Vācijā. Volfgangs Hanss Frīdrihs Urbans, mācītāja Kārļa Gideona Urbana dēls, pirmo izglītību ieguvis vecāku mājās. 1877. - 1881. apmeklējis Adolfi privātskolu, 1881. - 1885. mācījies Jelgavas ģimnāzijā. No 1885. līdz 1890. gadam studējis Tērbatā teoloģiju, 1891. gadā nokārtojis Jelgavā konsistorijas eksāmenu un gadu praktizējies daļēji pie tēva, daļēji pie Grenču mācītāja H. Zēzemana. 1891. gada 2. martā viņš Jelgavā ordinēts un vispirms norīkots par mācītāja palīgu Ārlavas draudzē, bet jau tā paša gada 22. augustā apstiprināts par Sakas draudzes mācītāju. 1903. gada 3. februārī viņš apstiprināts par Valles draudzes mācītāju (introducēts 13. aprīlī), taču jau 1906. gada 23. aprīlī iesniedzis atlūgumu, jo 1905. gada nemieru laikā bijis spiests pamest pastorātu.
Ziņu arhīvs
-
►
2018
(4)
- ► maijs 2018 (1)
- ► novembris 2018 (3)
-
►
2019
(5)
- ► janvāris 2019 (4)
- ► augusts 2019 (1)
Teātra svētki Valles pagasta Mežmuižā (2018. gada 12. augustā)
Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas pasniegšana 2019. gada 5. augustā
Vecumnieku novada Valles pagastā 2019. gada 5. augustā, aktieru Amtmaņu muzejā jau 17. reizi tika pasniegta režijas vecmeistara Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmija. Par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu skatuves mākslā Latvijas Nacionālajā teātrī par Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureātiem tika pasludināti aktieri Marija Bērziņa un Jānis Skanis. Apliecinājumu un naudas balvu - 250 eiro - māksliniekiem pasniedza Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Kovals. Aktiera, režisora un skatuves mākslas pedagoga Alfreda Amtmaņa-Briedīša 134. dzimšanas dienai veltītais atceres sarīkojums sākās ar mācītāja Roberta Otomera vadīto dievkalpojumu Valles evaņģēliski luteriskajā baznīcā un vijoļu dueta «Violin Diivas» - Leldes Zaržeckas un Ineses Fedorovskas - koncertu. Pēc tam teātra darbinieki, aktieru talanta pielūdzēji, ļaudis no plašas apkaimes un tālienes, kuri šoreiz bija sanākuši un sabraukuši īpaši kuplā skaitā, pulcējās muzeja dārzā. Klātesošos uzrunāja aktieru Amtmaņu muzeja vadītāja Dace Anna Zvaigzne un LNT direktors Jānis Vimba. Koncertu sniedza aktieru grupa kopā ar LNT muzikālās daļas vadītāju un daudzu teātriem radīto dziesmu autoru, komponistu Valdi Zilveri. 5. augustā bija vēl kāds īpašs notikums – Latvijas Nacionālais teātris atklāja jauno, 101. sezonu. Visi, kā ierasts, sanāca uz kopsapulci, tika godināti pagājušās sezonas labākie teātra darbinieki un aktieri. Zīmīgi, ka par spilgtāko mīlētājas lomu izrādēs «Aka» un «Cīrulīši» Veltas Līnes ceļojošo balvu – leģendārās aktrises Antas Klints gredzenu – ieguva aktrise, Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureāte Marija Bērziņa.
Foto – Žanna Zālīte
Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas pasniegšana 2019. gada 5. augustā